Vispār Grēta mani neinteresē. Interesantāks par viņu pašu man šķiet fenomens, kā viens bērns spēj kļūt tik populārs. Globālā superzvaigzne Grēta Tunberga pamanījusies satricināt arī Latvijas mediju telpu. Varētu bilst, ka Grēta sašķēlusi medijus un sabiedrību Grētas aizstāvjos un pretiniekos, bet diez vai var sašķelt to, kas jau sākotnēji nav bijis vienots.
Klimata izmaiņas nav mana tēma. Lai man par to būtu viedoklis, vajadzētu ieguldīt krietni daudz laika, lai iepazītos gan ar cilvēku ietekmētu klimata aizstāvju, gan pretinieku puses argumentiem. Turklāt, iespējams, arī pēc rūpīgas iepazīšanās daudz lielāka skaidrība man nerastos. Tāpēc es tādām lietām savu laiku nemaz negrasos tērēt. Nejūtu pat sportisku interesi iedziļināties šajos jautājumos, kuros tāpat neko īsti nespēju ietekmēt.
Neatkarīgi no manis, Grētas vai Donalda Trampa cilvēces esošais dzīvesveids nav ilgtspējīgs. Cilvēku vienkārši ir pārāk daudz. Pasaule ir kļuvusi pārāk sarežģīta. Nav un pārskatāmā nākotnē arī nebūs centralizētas varas, kas spētu atbildīgi īstenot globālu ilgtspējīgu politiku.
Lai kaut kas notiktu pozitīvā virzienā, nepieciešama globāla vienošanās. Bet kā gan pasaules līderi spētu par kaut ko vienoties? Uz kā pamata? Kāpēc lai tiktu ievērotu pašu noslēgtās vienošanās? Kurš līguma nepildītājiem sados pa pirkstiem un kādā veidā?
Nesenais troksnis ar ASV izstāšanos no vidēja un tuvas darbības raķešu līguma, kuru Krievija neesot pildījusi jau sen, lieliski ilustrē starptautisko vienošanos sarežģītību. Ja nav paredzētas skaidras, viennozīmīgas sankcijas līguma nepildīšanas gadījumā un nav mehānisma, kā tās īstenot, starptautiskā vienošanās var izrādīties vien izdrukāts papīrītis.
Vai bez sankcijām starptautiskiem līgumiem nav jēgas? Tā gluži arī nav, bet tas atkarīgs no pušu motivācijas un godaprāta. Vai Krievijas valdošajiem politiķiem piemīt godaprāts? Bet ķīniešiem?
Es reizēm prātoju par laiku pēc otrā pasaules kara, par Eiropas Savienības pirmssākumiem. Par ideju, ka vajag Eiropu cieši integrēt, lai nākotnē vairs nebūtu karu. Tāda doma droši vien varēja rasties tikai pēc milzīgas katastrofas daudzu gadu garumā. Acīmredzot, cilvēks ir tāds īpatnis, kurš spēj paraudzīties uz plašāku perspektīvu tikai, kad paša personīgā dzīve ir neatgriezeniski sabojāta.
Alternatīva varētu būt vispasaules politiķu godaprāta parādīšanās, bet tas neliekas diez ko reāli.
Man šķiet, ka, lai piepildītos Grētas sapnis par “pasaules līderiem, kuri vienojas par planētas glābšanu”, vajadzīga katastrofa, kas sabojās praktiski visu cilvēku dzīves. Tas var būt trešais pasaules karš, strauja globālā sasilšana, epidēmijas (pamājam ar roku mikroorganismiem, kuri rezistenti pret antibiotikām) vai globāla ekoloģiska katastrofa, teiksim, izzūdot bitēm. Jauki dzīvot, kamēr tas vēl nav noticis, bet arī, ja nekas nemainīsies, globālas nepatikšanas tāpat ir tikai laika jautājums.
Šo ierakstu iedvesmojis Lato Lapsas viedoklis par Grētu.