Čārlzs Dikenss – Olivers Tvists

Olivers Tvists ir viens no tiem daudzajiem darbiem, par ko kādreiz ir dzirdēts, bet ko nav gadījies lasīt. Tas gan nebija iemesls, kāpēc to paņēmu rokās. Pirms tam biju lasījis Skalbes stāstus, Mauliņa Tālavu, Ģērmaņa piedzīvojumus un gribējās pašķirstīt relaksējošāku daiļliteratūru. Tas man tā gluži nesanāca.

Olivers Tvists ir puisītis, kam dzemdībās nomirusi mamma, ko neviens nepazīst, un citi radinieki nav zināmi. Viņam nav pat vārda, to viņam piešķir draudzes kalpotājs jeb bīdls. Tā nu jaunais Olivers ir spiests uzaugt pie īpašas bērnu kopējas un vēlāk darbanamā. Abos valda mantrausība un neiejūtība, bērnu dzīvībai nav gandrīz nekādas nozīmes.

Olivers nonāk vispārējā nežēlastībā pēc tam, kad, izsalkuma mocīts, palūdz vēl šķidro putru. Diez vai no laba prāta puisis būtu to darījis, bet bāreņu pulciņš izlozējis, kuram nāksies dosies šajā bīstamajā avantūrā. Ar šo sevišķi nekaunīgo izlēcienu bārenis panāk, ka darba nams no Tvista jaunkunga, kurš noteikti nonākšot karātavās, vēlas iespējami ātri atbrīvoties, pat piemaksājot piecas mārciņas.

Oliveru pie sevis paņem zārku meistars. Arī tur pret viņu neizturas labi. Olivers mēģina aizstāvēt savas mātes piemiņu pret apvainojumiem, bet par to viņu krietni nomizo un galu galā bērns izlemj bēgt uz Londonu. Pa ceļam viņš sapazīstas ar jaunu zaglēnu un nonāk kāda žīda midzenī. Tālāk arī daudz kas notiek un, ja gribas to uzzināt, nelasot grāmatu, tad var ķerties pie vikipēdijas.

Dikenss par saviem varoņiem un viņu gaitām mēdz rakstīt viegli izsmejošā tonī, atgādinot Trīs vīrus laivā. Piemēram, bīdls paziņo, ka Oliveram jādodas uz draudzes padomi.

Nesaprazdams, kas īsti tā padome tāda ir, Olivers bija gluži iztrūcies par šādu paziņojumu un nespēja aptvert, vai nu viņam būtu jāraud vai jāsmejas. Bet nebija jau arī laika pie šā jautājuma pakavēties, jo misters Bambls uzšāva ar niedri puikam pa galvu, lai viņu atmodinātu, otrreiz pa muguru, lai tas kļūtu mundrāks, un, pavēlējis nākt līdzi, ieveda to lielā, kaļķiem izbalsinātā istabā, kur ap galdu sēdēja kādi astoņi vai desmit resni vīri.

Tomēr jāatzīst, ka darbs ļoti labs, bet man subjektīvi nenostrādāja vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tajā brīdī negribējās lasīt neko šausmīgu, bet Oliverā Tvistā netrūkst visai nepatīkamu ainu. Otrkārt, sižets ir samērā paredzams. Šajā ziņā man Olivers Tvists atgādināja Igo Nožēlojamos un arī paša Dikensa Mūsu kopīgais draugs. Diezgan ātri lasītājs apjauš, ka beigas būs varbūt ne cukurainas, tomēr laimīgas, bet līdz tam jātiek, brienot kopā ar galveno varoni pa nebeidzamiem dubļu ezeriem un drazu upēm. Treškārt, sižeta naivums drīzāk lika domāt par pasaku, nevis romānu pieaugušiem lasītājiem.

Nezinu, kad lasīšu nākošo Dikensa darbu, bet ļoti negribētos, lai tas stipri līdzinās līdz šim izlasītajiem. Subjektīvais baudījums 7/10.