Benedikts Velss nav nekāds večuks, viņš dzimis 1984. gadā un 7 gadus strādājis pie Vientulības gala. Tā ir viņa ceturtā grāmata no piecām šobrīd izdotajām. Darbs tulkots daudzās valodās un apbalvots ar Eiropas Savienības Literatūras balvu.
Kad sāku, visu augšminēto es nezināju un nemaz gribēju zināt. Ļāvos, lai stāsts pats mani pārņem savā varā bez ievadiem vai priekšvārdiem. Tas izdevās visai ātri.
Pirmajās lappusēs atklājas, ka galvenais varonis guļ slimnīcā. Viņš pakāpeniski atceras savu dzīvi hronoloģiskā secībā. Neskatoties uz grāmatas apjomu, nav ne mazākās liekvārdības. Katra epizode, katrs notikums ir kā precīzs puzles gabaliņš kopējā zīmējumā. Lēni, bet neapturami tiek radīta un attīstīta īpašā romāna gaisotne. Es to nevaru īsi raksturot kā skumjas pēc pagātnes vai bezcerību, jo šie vārdi nespēj tik precīzi un niansēti raksturot grāmatas Sajūtu.
Cilvēka dzīvi var pielīdzināt vitrāžai. No piedzimšanas tā tiek veidota aizvien lielāka un skaistāka, bet agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad daļa no vitrāžas saplīst. Var ņemt jaunus gabaliņus un censties salikt kaut ko lielāku un skaistāku, bet var arī uzmeklēt lauskas un censties vitrāžu salikt kopā pēc iespējas līdzīgāku tai, kāda tā bijusi agrāk. Vientulības gals ir par otro pieeju, par lausku meklēšanas un kopā likšanas procesu.
Domāju, ka man grāmata tik ļoti patika tāpēc, ka izdevās pieņemt varoņus un notikumus viņu dzīvēs tādus, kādi tie bija pasniegti un aprakstīti.
Tā kā nespēju iedomāties, ko šajā grāmatā vēl būtu vajadzējis uzlabot, tad mans subjektīvais vērtējums un baudījums ir 10/10. Tie septiņi autora darba gadi, manuprāt, devuši ļoti labu rezultātu.
Jāpiemin, ka ģimenē mums par šo grāmatu domas dalījās, kas nemēdz gadīties diez ko bieži. Kā sapratu, dzīvesbiedreni kaitināja galvenie varoņi, šādas tādas viņu izpausmes un notikumi šķita pārāk nereāli.
Un tomēr esmu drošs, ka šajā Visumā jābūt vietai, no kuras raugoties, abas pasaules ir vienlīdz reālas. Īstā un iedomātā. Jo, kad viss būs aizmirsts un garām, kad laiks visu būs attālinājis par miljardiem gadu un nekam vairs nebūs nekādu pierādījumu, tad būs vienalga, kāda bijusi īstenība. Tad stāsti, kurus esmu iztēlojies savā galvā, varbūt būs tikpat patiesi un nepatiesi kā tas, ko cilvēki sauc par realitāti.