Auto pieredze

Šis būs stāsts par braukšanas uzsākšanu četrus gadus pēc tiesību iegūšanas, pirmo auto un pieredzi ar to.

Auto tiesības nokārtoju tālajā 2009. gadā. Nākošā reize pie stūres bija pēc četriem gadiem. Uz dažām dienām paņēmu īrētu auto. Pirms tam pamēģināju nolikt CSDD noteikumu testu, protams, nesekmīgi. “Priekšroku” jautājumi it kā grūtības nesagādāja, bet “lukturu”, “metru” utml. jautājumi bija laimīgi aizmirsti. Ļoti maz arī bija sanācis vizināties citu šoferu vadītos auto, lai paskatītos, kā rīkojas viņi.

Pats sākums ar īrēto auto bija diezgan biedējošs, sajūtas līdzīgas kā pirmajā reizē pie stūres. Koncentrējos uz auto vadīšanu, tāpēc redzēju mašīnas, luksoforu, bet ceļazīmēm, joslām un citiem sīkumiem vairs neatlika daudz uzmanības. Pēc tam palika aizvien labāk un, kad vajadzēja auto atdot, jutos jau daudz maz komfortabli.

Tuvāko gadu laikā pie braukšanas ar īrētu auto tiku vēl divas reizes. Bija līdzīgi. Stress pirmajā braucienā nenormāls, pēc tam jutos mazliet mierīgāk. Pirms braukšanas centos izpētīt plānoto maršrutu google maps, vismaz lai zinātu, kurā vietā kura josla būs jāieņem.

Droši vien es būtu bijis krietni mierīgāks, ja nebūtu lasījis auto īres līgumu. Nezinu, vai pastāv sakarība starp “jo zemāka īres maksa, jo riebīgāks līgums”, bet paredzēto sankciju dēļ man ļoti negribējās iedzīvoties CSN pārkāpumos. Šajā sakarā man ļoti “interesanti” šķita vērot, kā visi brauc par 15 km/h ātrāk. Braucot pēc noteikumiem, es nespēju iekļauties plūsmā, bet tas savukārt radīja potenciāli bīstamas situācijas. Kāpēc “visi tā skrien” sapratu tikai krietni vēlāk. 5 km/h ir starpība starp faktisko un spidometra ātrumu, savukārt ātruma pākāpumiem līdz 10 km/h sodus nepiemērojot.

Par personīgo automobili sākām domāt, kad ģimene kļuva lielāka. Man kā Rīgā dzīvojošam un strādājošam cilvēkam auto nešķita nepieciešams, tomēr uzskatīju pie sevis plusus.

• Bērnu ratiņu uzglabāšana, tos vairs nestiepjot augšā pa kāpnēm.
• Iespēja retāk doties uz veikalu, sapērkot pārtiku lielākos daudzumos. Dzīvesvietai tuvumā bija tikai nelieli veikaliņi, kuros bieži vien šo to nevarēja dabūt.
• Pa laikam atvest kādu mēbeli, būvmateriālus vai kādu citu lielāku kravu.
• Kādreiz aizbraukt uz laukiem.
• Pa laikam aizbraukt uz darbu, kad ir slikti laika apstākļi vai vienkārši jāsteidzas. Ar sabiedrisko transportu uz darbu varēju nobraukt vien kādu trešdaļu ceļa, savukārt velo infrastruktūra šķita gan drausmīgi neērta, gan bīstama.
• Dažādot atpūtas iespējas.

Lielais vairums plusu izrietēja tieši no ģimenes paplašināšanās. Citādi jau var braukāt arī ar sabiedrisko transportu vai taksi.

Centos izrēķināt, cik tas izmaksātu. Izrādījās, ka to ir diezgan grūti izdarīt, jo nevarēju atrast informāciju. Runājot ar draugiem un paziņām, tiku pie ļoti nekonkrētām atbildēm, turklāt ne tikai par izmaksu lielumu, bet pat par izmaksu pozīcijām. Arī google šajā jautājumā nebija draugs. Bez īpašas nojausmas, ko esmu izlaidis vai cik daudz esmu kļūdījies, centos kaut ko tomēr saskaitīt.

• riepas – 200 eiro,
• tehniskā apskate – 60 eiro,
• gada nodoklis – 215 eiro,
• dažādi remonti – 215 eiro,
• degviela – …
• apdrošināšana – 115 eiro.

Kopā – 860 eiro. Tas ir, gandrīz 3 eiro dienā būtībā par to vien, ka tev ir mašīna. Man tas šķita pārāk daudz. Izlēmām nepieciešamības brīžos braukāt ar taksometriem.

Tad nu es diezgan ātri biju spiests atcerēties iemeslus, kāpēc taksometri man riebjas.

• Tādi burvīgi indivīdi, kuri latviešu valodu gandrīz nemaz nesaprot. Dievs sargi, vēl ar kolorado vaboļu lentīti zem spoguļa, bet tādi ne reizes negadījās. Būtu gadījies, nekāptu mašīnā.
• Nekad īsti nevar saprast, cik būs jāmaksā. Vadītājs pamanās izvēlēties interesantu maršrutu vai pagrābstīties gar skaitītāju, bet turpceļš un atpakaļceļš pa tām pašām ielām reizēm atšķīrās pat par pāris eiro. Nepamet sajūta, ka jātur acis vaļā, jo citādi tevi apšmauks vēl nežēlīgāk.
• Dzeramnauda. Man nav žēl, bet, atklāti sakot, galvā pierēķināt tos centus, lai nebūtu īpaši par maz vai par daudz (un cik tad tas vispār ir?), man šausmīgi krīt uz nerviem. Labāk lai man iedod čeku, samaksāšu cik tur ir, un viss. Kā veikalā.
• Higiēna, šofera personības īpatnības utml.
• Brīžos, kad neesi pasažieris, taksometra vadītāju braukšanas stils reizēm kaitina vai liekas pat bīstams.

Pamazām nobriedu ne pārāk racionālajam solim – iegādāties personīgo automobili. Spriežot pēc vajadzībām, cenas un samērā nelielā lietošanas biežuma, derētu lietots universālis, ne vecāks par 10 gadiem. Bet kāds tieši? Ilgi lasīju par atšķirībām starp benzīnu un dīzeli un galu galā nospriedu, ka lielas starpības nav. Tad labu laiku galvu lauzīju, kāpēc Francijā un Itālijā ražotie auto ir manāmi lētāki par vāciešiem un zviedriem. Kā man vēlāk paskaidroja, pēdējie esot drošāki un vairāk piemēroti mūsu klimatam.

Pēc konkrēta modeļa izvēles (tie, kuriem tas būtu jāzina, to jau zina, pārējiem lūgums samierināties ar manu vēlmi saglabāt nedaudz privātuma) atlika izvēlēties starp daudzajiem piedāvājumiem sludinājumos. Te liela nozīme bija sajūtai. Ja bija kādas pretrunīgas detaļas aprakstā, teksts tikai krieviski, aizdomīgi mazs nobraukums vai pārmērīgi zema cena, atmetu uzreiz. Atlikušos vairākas reizes pārskatīju un sakārtoju, sākot ar vēlamāko.

Pirmais auto atradās placī patālu no Rīgas un lūdzām palīdzību tuvāk dzīvojošajam sievastēvam. Viņš apskatīja un atzina, ka nekādas būtiskas vainas auto neesot. Aizbraucām paši, aplūkojām. Veicām arī testa braucienu. Īsti neredzēju no tā jēgu, jo ko tad es ar savu pieredzi par to būtu varējis pateikt? To, ka mašīna brauc?

Tā kā nebija iemesla pirkumu neveikt, iegādājāmies šo – jau pirmo apskatīto automobili. Mājupceļā vienīgā rūpe bija pēc iespējas ātrāk tikt benzīntankā, jo bāka bija jau gandrīz tukša.

Pēc laba laika ievēroju, ka sludinājumā uzskaitītās ekstras īsti precīzi neatbilst faktiskajai situācijai. Trūkumi – nav priekšējā parkošanās sensora, nav mp3 – nebija tādi, lai neveiktu pirkumu, bet neatbilstība norādītajam tomēr ir kaitinoša.

Ar auto sākotnēji braucu 1-3 reizes nedēļā. Ne vienmēr tas bija tieši personīgās nepieciešamības dēļ. Automobilis ir mehānisms, kuru vēlams regulāri darbināt.

Tie, kuriem ar braukšanu ir neliela pieredze, bieži ieminējās, ka viņīem auto vadīšana sagādā lielu stresu. Sākotnēji tā bija arī man. Turklāt ātri atklāju, ka esmu aizmirsis autoskolā itin labi apgūtās figūras. “Garāžu” atcerējos ātri, bet ar paralēlo parkošanos man tik viegli negāja. Stress pamazām atkāpās, regulāri braucot pa jau ierastām ielām. Tomēr no nepatīkamākajām vietām par varītēm necentos vairīties, jo agrāk vai vēlāk būs jābrauc arī pa tādām.

Kad pieredze vēl bija pavisam maza, pirms brauciena palūkojos google maps street view. Auto navigāciju izmantoju visai reti. Reizēm paskatījos, kādu ceļu man iesaka, un tāpat aizbraucu pēc sava prāta. Noderīgākā navigācijas iespēja man šķiet spidometrs apvienojumā ar ātruma ierobežojumu. Uz mazāk zināma ceļa ne vienmēr izdodas izsekot ātruma ierobežojumiem. Starp citu, vienīgais gandrīz divu gadu laikā saņemtais sods ir par ātruma pārkāpšanu pie fotoradara. Tagad pašam grūti saprast, kā toreiz to neievēroju, bet neko tur vairs mainīt nevar.

Nepatīkams pārsteigums bija Rīgas domes maksas stāvvietu teritorijas paplašināšana. Man bieži ir vajadzība noparkot auto tuvu maksas / bezmaksas zonu robežai un konkurence par brīvajām vietām ir ļoti sīva. Laika gaitā vadītāji “apguvuši” jaunas teritorijas – ēku pagalmus, pamestus laukumus, nojauktu ēku laukumus un to nomales. Savukārt zemes īpašnieki vietām izvērš niknu pretdarbību ar žogiem, ceļazīmēm un pašvaldības policijas izsaukumiem.

Par negadījumiem, problēmām un izmaksām būs nākošajā ierakstā.