Pirmā marta naktī biedrs Staļins palīksmojis tā pavairāk, no rīta devies gulēt. Pieteicis sargiem, lai netraucē.
Laiks rit, biedrs nemostas, bet traucēt taču nedrīkst. Beidzot ap desmitiem vakarā biedrs Lozgačovs saņemas un dodas pie biedra Staļina. Bet tas, izrādās, guļ uz grīdas savos mīzalos un neko sakarīgu pateikt nespēj. Saukt ārstu? Tādas pavēles nav. Uzņemties atbildību biedrs Lozgačovs negrib. Uzņemsies iniciatīvu, pieļaus kļūdu, pašu sodīs – varbūt ar izsūtīšanu, varbūt ar nošaušanu. Biedrs Lozgačovs pieņem lēmumu – jāzvana augstāk stāvošajiem partijas biedriem un jāpadara par atbildīgajiem viņus.
Pēc dažām stundām ierodas biedri Berija un Maļenkovs. Biedrs Lozgačovs metas viņiem virsū, skaidrodams, ka vajag taču izsaukt ārstu. Berija viņu dusmīgi apklusina, sak, necel paniku, netraucē mūs un biedru Staļinu!
Tagad biedriem Maļenkovam un Berijam jāatrisina Lozgačova dilemma. Pavēles no augstāk stāvoša biedra nav. Uzņemties iniciatīvu – riskanti, var sanākt letāli sev pašam. Savukārt Staļina personīgais ārsts tajā brīdī tika spīdzināts čekā par vārdiem “vadonim vajadzētu vairāk atpūsties”.
Staļins guļ uz grīdas bez runas spējām savos mīzalos un atpūšas. Tikmēr Berija un Maļenkovs telefoniski apspriežas ar ietekmīgākajiem partijas biedriem un domā, kā izkļūt no situācijas. …
Like this:
Like Loading...