Skip to content

Audriņi

Noskatījos padomju laika dok. filmu par Audriņu traģēdiju otrā pasaules kara laikā (rež. Hercs Franks, Imants Brils “Spriedums”). Īsta antifašisma propaganda. Latvieši nežēlīgi publiski nošāvuši 30 vīriešus, vēl nez cik slēpti – sievietes un bērnus, sādžu nodedzinājuši. Vainīgie aizbēguši uz kapitālistiskajām rietumvalstīm, daži tomēr notverti un notiesāti uz nāvi.

Sāku interesēties par šo gadījumu. Pārsteidza, ka internetā atrodamā informācija ir tik skopa.

Nekropole.lv

Rēzeknes apriņķī nacistu okupācijas spēki saņēma gūstā un ievietoja Rēzeknes cietumā piecus padomju okupantu karavīrus. Viņiem izdevās bēgt no cietuma, nokļūt līdz Audriņu ciema nomaļākai Aņisjas Glušņovas mājai, kurā viņi tika paslēpti. Drīz vien slēptuvi atklāja. Īsā apšaudē bojā gāja viens policists, otrs aizbēga un ziņoja apriņķa policijas priekšniekam Eihelim, kurš kopā nekavējoties saformēja policistu bataljonu, ieradās Audriņos.

Sazvanot Vācu okupācijas spēku drošības policijas drošības priekšnieku, jau telefoniski tika panākta šādas pavēles izdošana: Audriņu sādžu nolīdzināt līdz ar zemi, visus iedzīvotājus apcietināt, 30 vīriešus publiski nošaut Rēzeknes tirgus laukumā.

Jau vakarā tumsā sādža tika aplenkta, visi 200 ciema iedzīvotāji, t.sk. ap 50 bērnu,divdesmit grādu salā izdzīti no mājām, kravas kastēs aizvesti uz Rēzekni un ieslodzīti cietumā. 1942. gada 2. janvārī Eiheļa vadībā visas ciema mājas pēc viena raķetes šāviena tika aizdedzinātas, savukārt 4. janvārī, baznīcas zvaniem skanot, 30 Audriņu vīrieši tika nošauti pie Rēzeknes cietuma sienas. Iepriekšējās dienas vakarā 170 audriņieši (sievietes, sirmgalvji, bērni) tika izdzīti cietuma pagalmā, sadzīti mašīnās, pa tumsu aizvesti uz Ančupāniem, nostādīti rindās pie izraktām bedrēm un nošauti.

Protams, russkije.lv piedāvā savu pareizo versiju:

Audriņus, ko apdzīvoja galvenokārt krievu vecticībnieki, 1942. gada janvārī nodedzināja vietējie kolaboracionisti. 215 ciema iedzīvotāji tika nošauti. Asiņainās akcijas iemesls – viena no ciema iedzīvotājām, Aņisja Glušņeva, slēpa dēlu sarkanarmieti un piecus viņa biedrus. Kad viņus ielenca policisti, viņi izrādīja pretestību un nogalināja vairākus no tiem. Vācu drošības policijas priekšnieks pavēlēja „Audriņu ciemu noslaucīt no zemes virsas”. Akciju vadīja Boļeslavs Maikovskis. Trīsdesmit Audriņu iedzīvotājus nošāva Rēzeknes tirgus laukumā, pārējos – Ančupānu kalnos. Līdzīgs liktenis piemeklēja Barsuku ciemu Ludzas apriņķī.

Kāpēc par to rakstu? Tāpēc, ka šis gadījums pelnījis rūpīgu izmeklēšanu, uz to vajadzētu būt sniegtām konkrētām, detalizētām atbildēm. Nevienam no šiem tekstiem nav nevienas atsauces. Kaut vai tāds elementārs jautājums – kurš tad bijis tas Vācu okupācijas spēku drošības policijas drošības priekšnieks, kas devis pavēli, šajā īsajā tekstā paliek neatbildēts.

Šīs traģēdijas sakarā latviešu interesēs ir bijis (un joprojām ir) ierakties aizsardzībā. Pret “latvieši – fašisti” vajadzēja un vajag pretpastāvēt. Tikai šī nepieciešamība neveicina objektīvu faktu noskaidrošanu par šo un tam līdzīgiem notikumiem, ja tādi ir bijuši. Tajā laikā bija iespējams visu objektīvi noskaidrot, bet traģēdija tika izmantota propagandas interesēs. Šodien politisku iemeslu dēļ nebūtu iespējams atzīt, ka tieši latvieši bijuši vainīgi no A līdz Z, pat ja tā būtu bijis. Tā pazūd patiesība.

Vispār šim gadījumam valstiski vajadzētu piešķirt vairāk uzmanības. Vismaz tik daudz, lai google gan latviski, gan krieviski, gan angliski varētu atrast Latvijai izdevīgu politisko nostāju. Šajā ziņā padomju propaganda uzvar joprojām.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *