Grāmatas autors Antonijs Ferdinands Osendovskis grāmatu Cilvēku, zvēru un dievu zemē pirmoreiz izdevis 1922. gadā. Tajā aprakstīts autora ceļojums no Sibīrijas uz Mongoliju. Iecerētais gala mērķis gan bijusi Polija, ko autors plānoja sasniegt caur Kluso okeānu. Tas tāpēc, ka Osendovski vajāja boļševiki ar mērķi nogalināt.
Grāmatas darbība visvairāk norisinās Mongolijā. Autora piedzīvojumi ir pārsteidzoši dēkaini. Vai tieši tā viss arī noticis, grūti spriest, tomēr darbs ļoti līdzinās rūpīgi nostrādātai daiļiteratūrai. Ar to es domāju, ka ierastajā daiļliteratūrā nemēdz būt lieku detaļu, katra darbība ved uz noteiktu mērķi un darbs kopumā atstāj ļoti pārdomātu un strukturētu iespaidu.
Pēc kādas septītās apšaudes, kurā labais autors atkal sadeva sliktajiem ienaidniekiem, man lielā mērā zuda ticamības moments. Grāmatas otrajā pusē apšaudes vairs nenotika, tās aizvietoja garīgo autoritāšu apbrīnojami precīzi pareģojumi. Darba galvenais varonis diez ko nemocījās ar šaubām un pārdomām, taisnība allaž bija viņa pusē.
Tomēr darbu man simpātisku darīja autora cieņpilnais skatījums uz vietējiem Mongolijas iedzīvotājiem un viņu reliģiozo pārliecību. Daudz rakstīts par Mongolijas budisma augstāko lamu, kas Tibetas budismā esot trešā svarīgākā persona aiz Dalai lamas un Pančen lamas. Osendovskis nicinājis boļševikus un to veiktās zvērības. Viņš bijis kritiski noskaņots arī pret krievu monarhistiem to nedisciplinētības un vienotības trūkuma dēļ.
Grāmata noslēdzās ar Pasaules Valdnieka (kāds slepens, pazemē mītošs vīrs) pareģojumu, ka pēc 18 kara gadiem viņš nākšot virszemē ar saviem spēkiem.
Pats Osendovskis dzimis Ludzā, tomēr bijis luterānis. Piedaījies 1905. gada revolucionārajos notikumos, kā dēļ notiesāts uz nāvi, bet pēc pusotra gada cietumā atbrīvots. No boļševikiem bēdzis uz Sibīriju, vēlāk uz Mongoliju, kas arī grāmatā aprakstīts.
Darba iespaidā ļoti ieinteresējos par Mongoliju. Īsi pastāstīšu, manuprāt, svarīgāko un intersantāko.
Mongolija savu neatkarību no Ķīnas bija pasludinājusi 1911. gadā, bet ķīnieši nebūt nedomāja ar to samierināties. Arī krievu boļševiki gribēja dabūt Mongoliju, ja ne pavisam, tad savā pusē noteikti. Tā krievu komunisti palīdzēja mongoļiem izrēķināties ar ķīniešiem un Mongolijā tika ieviests komunisms. Tajā pat tika veiktas staļiniskās tīrīšanas.
Mūsdienās mongoļi rakstībai lieto krilicas (krievu) alfabētu. Viņiem ir arī sava vēsturiskā rakstība, bet tā, cik noprotams, nav populāra. Kopš 1991. gada Mongolijā ir demokrātija. Tās milzīgajā teritorijā dzīvo vien 3 miljoni cilvēku, gandrīz puse no tiem galvaspilsētā. Ekonomika ir praktiski pilnībā atkarīga no abiem kaimiņiem – Ķīnas un Krievijas (iedomājieties, tā nepaveikties ar kaimiņiem!). Galvaspilsēta Ulanbatora pēc vidējās gada temperatūras ir aukstākā galvaspilsēta visā pasaulē.
Mēdz lietot jēdzienus “Iekšējā Mongolija” un “Ārējā Mongolija”. Ārējā Mongolija ir tā Mongolija, kuru redzam kartēs. Iekšējā Mongolija atrodas Ķīnā un ir krietni liela. Kādreiz mongoļi vēlējās abas apvienot, bet bijuši spiesti samierināties ar Ķīnas pārspēku.
Atgriežoties pie grāmatas, grūti pat pateikt, kā to vērtēju vai cik ļoti man tā patikusi. Savi lasītāji darbam noteikti ir, bet sevi par tādu uzskatīt nevaru. Subjektīvais baudījums 6/10.