Līdz šim biju izlasījis divas Kivirehka bērnu grāmatas un biju pazīstams ar viņa simpātisko rokrakstu. Šī grāmata atradās bibliotēkas tulkotās daiļliteratūras plauktos, nevis bērnu nodaļā. Jāpaskatās, nodomāju.
Grāmatas galvenais varonis ir Kosmonauts. Cita vārda grāmatā viņam nav. Cilvēki uz ielas viņu atpazīst un bieži jautā par Mēnesi. Vēl visi domā, ka viņš ir ļoti aizņemts un ka viņam nemaz nav laika.
Bet Kosmonauts sēž kafejnīcā un jūtas vientuļš. Viņš ilgojas pēc draugiem, bet tā vietā viņam uzplijas svešinieki ar saviem jautājumiem. Un tad notiek brīnums. Kāda sieviete, kas viņam pa gabalu iepatīkas, dodas tieši pie viņa. Izrādās, tā ir viņa gaisa kuģa biedra meita. Viņa lūdz, vai Kosmonauts, neskatoties uz savu aizņemtību, nevarētu apciemot smagi slimo tēvu. Kosmonauts piekrīt un abi dodas ceļā.
Kosmonauta biedru sauc Platais. Viņš savulaik pelnījis maizi ar izstiepšanos un saraušanos. Tas nav palicis bez sekām un nu viņam ir plīsumi, caurumi un strijas. Strādāt viņš vairs nevar.
Vienu pēc otra Kosmonauts apciemo arī citus biedrus. Asā acs spēj redzēt nez cik tālu, arī cauri aizkariem, un regulāri pa logu pēta, kā sievietes izģērbjas vai nodarbojas ar seksu.
Garais stāv ar kājām mājās, izlocījies pa kamīnu un viņa galva ir mākoņos. Putni stipri sakropļojuši viņa galvu, bet tur neko nevar darīt. Tikmēr Garā sieva lejā pieņem pacientus un stāsta, ka Garais sarunājas ar Dievu un dod padomus ārstniecībā.
Vēders nekādi nespēj pieēst pilnu vēderu, arī zvejnieki uz viņu ir dusmīgi, jo viņš regulāri izdzer gandrīz visu upi sausu.
Ausainis prot regulēt laikapstākļus un viņam maksā, lai vienmēr būtu silts un saulains. Tomēr izrādās, ka viņš ir nelaimīgs, jo ļoti mīl aukstumu, bet neuzdrīkstas nepaklausīt.
Žiglā kāja nav mājās, jo visu laiku jāskraida apkārt, toties Kosmonauts satiek viņa mazo meitu, kas dzīvo viena pati.
Savukārt Stiprais pa vienam cilā cementa maisus, jo cilāt vairākus uzreiz nedrīkstot, un vienā laidā skatās hokeju. Viņa sieva, izrādās, ir kādreizējā Kosmonauta iecerētā. Kosmonauts vēlas ar viņu runāt daudz un ilgi, bet nākas saprast, ka to grib viņš vienīgais.
Kosmonautu pavada Vilks. Arī viņš savā laikā Kosmonautam ir daudz palīdzējis. Tagad gan Vilks stāsta par mežu un postu, kas tajā nodarīts.
Cilvēki, nebāziet savu degunu dzīvnieku valsts lietās! Taču jūs bāžat tik un tā. Piemēram, es esmu dzirdējis, ka medniekiem tiek izdotas šaušanas atļaujas. Vai var būt kaut kas vēl stulbāks? Viens cilvēks dod otram cilvēkam tiesības iet mežā un nogalināt veselu, dzīvessparīgu stirnu vai jauniņu kuili, kurš vēl nav noprovējis nevienu sivēnmāti. Pieņemsim, ka kādam dzīvniekam, piemēram, lapsai, es dotu atļauju iet un līdz nāvei sagrauzt mazu bērnu. Vai, tavuprāt, tas būtu normāli?
Savā ziņā man grāmata atgādināja Mazo Princi, kurš ceļo apkārt un satiek dažādus dīvainus cilvēkus. Bet te ir citādāk, grāmatas stāsti ir daudz vairāk izvērsti un saistītāki cits ar citu.
Lai arī grāmata nav ļoti priecīga, tā uzrakstīta Kivirehka mazliet rotaļīgajā stilā ar spilgtiem tipāžiem. Nav sajūtas, ka grāmata beigsies slikti. Vai tā beidzas slikti? Laikam jau nē.
Galvenā grāmatas vērtība ir cilvēciskums, kas vijas cauri visiem varoņiem. Tā dēļ grāmatu ir vērts lasīt.
Subjektīvais baudījums 8/10.