Anatolijs Jusins – Esmu nopircis velosipēdu

Diez, vai kāds mūsdienās mēģinātu rakstīt visaptverošu grāmatu par velosipēdu? Man šķiet, ka nē. Tāpēc savā ziņā šķita interesanti palūkoties, kas sarakstīts vēl okupācijas gados izdotajā grāmatiņā.

Tātad Veselības bibliotēkas sērijā izdotajā grāmatiņā slavēts velosipēds un tā ietekme uz veselību.

Autors pastāstījis par velosipēda vēsturi. To esot izgudrojuši krievi. Attīstījuši – arī krievi! Mulsina tikai ievietotā bildīte ar velosipēdu attīstības stadijām, kur nez kāpēc attēloti deviņi rietumu un tikai viens krievu ražojums. Arī, ja atver vikipēdiju un palasa par velosipēdu vēsturi, krievi nav pat pieminēti, bet visi jau tāpat zina, ka vikipēdija ir ļoti neuzticams un, acīmredzot, arī rusofobisks informācijas avots.

Tālāk Jusins rakstījis par plastmasas velosipēdiem, ko nebojā rūsa un kas tikpat kā neprasot kopšanu. Tos gan nez kāpēc izgudrojuši zviedri, nevis krievi. Tad, lūk, jau plastmasnieka dzimšanas gadā tas esot izpirkts pa tīro – veseli 300 000! Bet vikipēdija arī par šo šausmīgi melo. It kā esot saražoti vien 30 000 un tos pašus lāgā neesot pirkuši, kā dēļ 1985. gadā tos esot pārstājuši ražot.

Autors mazliet aprakstījis arī Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā pieejamos velosipēdus. Esot kādi četri, bet jēdzīgākos veikalos nevar atrast. Lielas problēmas ar rezerves daļām.

Šis tas minēts par mācīšanos braukt, par velosipēda izjaukšanu, bagāžas vešanu, novietojumu dzīvoklī utml. Jā, tas varētu būt diezgan interesants izaicinājums – izjaukt un salikt mūsdienu velosipēdu, vadoties pēc šīs grāmatas teksta (attēlu nav). Toties par novietojumu dzīvoklī – kaut kur augstu pie griestiem – man jāsaka, ka autors, acīmredzot, dzīvo daudz lielākos apartamentos vai vismaz ar krietni augstākiem griestiem. Man būtu vieta vienīgi virs gultas vai dīvāna, bet nevaru pat iedomāties, kādas pūles man prasītu divriteņa nopucēšana pēc katra brauciena, lai tikai nekas, nedod Dievs, nenopilētu.

Tālāk Anatolijs aizgūtnēm slavē ciskudriļļa lietošanu. Šī sadaļa aizņem apmēram 50% no visas grāmatas. Autors min piemērus – lieliskus velobraucējus amatierus, kas tagad iemantojuši dzelzs veselību. Praktiski visi no viņiem ir krievi. Lasot par šiem varoņiem, man tā arī nekļuva skaidrs, vai kāds no viņiem vispār ar kaut ko saslimst un mirst dabiskā nāvē.

Sakarīgākais grāmatā man šķita E.Liepiņa pēcvārds. Tajā viņš korekti, bet stingri iznīcina apgalvojumu par krieviem kā velosipēda radītājiem un īsi pastāsta par velosipēda un velobraukšanas vēsturi Latvijā.

Nolēmu šo izcilo literatūras šedevru pie sevis nepaturēt, bet atdāvināt radiniekiem ar krāsns apkuri, lai viņiem ziemā nebūtu garlaicīgi.

Subjektīvais baudījums 3/10.