Es neesmu smēķētājs. Grūti pateikt, cik cigaretes esmu savā dzīvē izsmēķējis, varbūt starp 10 un 20. Pēdējā pirms kādiem padsmit gadiem. No tuvākās ģimenes neviens nesmēķē. Kāds kolēģis un draugs to dara, bet tā ir visiem. Attiecīgi man šī grāmata nav aktuāla. Tomēr es to vēlējos izlasīt, lai saprastu, kas tad īsti ir Karra diezgan slavenās metodes pamatā.
Godīgi atzīšos, ka smēķētājus klusībā uztveru kā cilvēkus ar problēmām. Smēķēšanu es redzu kā nervu nomierināšanas līdzekli, kā attaisnojumu paņemt pārdomu pauzi saspringtajā ikdienā. Citiem arī ir tās pašas problēmas, bet viņi tās risina citādāk. Vai arī nerisina un sadzīvo tāpat. Nav novērots, ka smēķētāji būtu efektīvāki garīgā vai fiziskā darba darītāji par nesmēķētājiem. Otrādi gan mēdz būt. Es saprotu, ka atmest ir grūti, ja tāds ieradums izveidojies. Grāmata domāta tiem, kuriem tas nav izdevies.
Vispirms “Kā viegli atmest smēķēšanu” ir pat pārsteidzoši gara. Es to lasīju diezgan ilgi. Tiesa, jāatzīst, ka autors kaitinoši bieži atkārtojas. Vēl viņš ir pilnīgi pārliecināts par savas metodes efektivitāti. Mani šīs lietas mazliet kaitināja, bet varbūt tā vajag. Ja autors savu recepti atklātu pāris teikumos, smēķētāji nenoticētu, ka tik vienkārši iespējams atbrīvoties no smēķēšanas. Savukārt, ja viņš būtu mazāk pārliecināts par savas metodes veiksmi, skeptiskākajiem lasītājiem, iespējams, būtu iegansts neticēt un pat nemēģināt atmest.
Atstāstīt, kas tad īsti ir Karra metodes pamatā, ir pagrūti, bet laimīgā kārtā daļēji šo uzdevumu paveicis kāds autors vikipēdijā. Brīvi pārstāstīšu.
Karrs māca, ka smēķētāji negūst baudu no cigaretes. Smēķēšana remdē vajadzību pēc nākošās cigaretes, tādējādi radot nepārtrauktu loku. Smēķētāji ar cigaretes palīdzību cenšas nonākt “normālā stāvoklī”, kāds nesmēķētājiem ir visu laiku. Atmešana ir grūta tāpēc, ka smēķētājam jācīnās ar savām šaubām un bailēm.
Autors kritizē “gribasspēka” metodi, kas necīnās ar smēkētāja vēlmi smēķēt. Viņa izpratnē cilvēks, kurš nesmēķē, bet (kaut vai tikai slepeni) grib smēķēt, joprojām ir smēķētājs. Tāpēc ir būtiski, ka, lasot grāmatu, smēķētājs turpina smēķēt un atzīst, ka smēķēšana baudu nesniedz. Viņam ir jāsāk domāt līdzīgi kā nesmēķētājam. Ja smēķētājs to nedarīs, viņš būs spiests balstīties uz savu gribasspēku, kas ir visai mokoši, jo tāpat būs jādomā par cigaretēm un smēķēšanu.
Pēc izlasīšanas man šķita, ka grāmata tiešām var strādāt, ja lasītājs izpilda tajā minētos nosacījumus. Vēl domāju, ka nesmēķētājam nav un nevar būt tik pārliecinošu argumentu kā izbijušam smēķētājam. Katrs taču ir redzējis uzrakstus uz cigarešu paciņām, smēķētāju plaušu attēlus u.c., šķiet, neefektīvas lietas.
Subjektīvais baudījums 6/10.
Starp citu, grāmatas autors atmeta smēķēšanu 48 gadu vecumā. Pēc 23 gadiem viņam tika diagnosticēts plaušu vēzis, kas arī kļuva par viņa nāves iemeslu 72 gadu vecumā.
Grūti lasīt grāmatu, kad katrā lapas pusē atkārtojas viens un tas pats.
Nu, es izlasīju un atmetu pēc 20 nopīpētiem gadiem. Bija gan tā, ka pats biju baigi nolēmis atmest, tad tieši patrāpījās šī grāmata un… reāli palīdzēja. Tiešām ļāva saprast, ka man to nafig nevajag. Atmetu pilnīgi bez nekādām lomkām un piepūles atšķirībā no iepriekšējiem mēģinājumiem, kad dažām drausmīgām dienām sekoja cigarešu nopirkšana. Jāteic gan taisnība, ka pēc aptuveni pusotra gada atkal sāku niekoties (ta stress, ta kompānijas pēc), tagad atkal pīpēju diezgan regulāri, bet 3-4 reizes mazāk kā pirms tam. Praktiski tikai darbā. Nav pašlaik tādas īstas motivācijas, bet iespējams vēl kādreiz to grāmatu paņemšu.