Pirms dažām dienām no agime dzirdēju, ka kopš vairs nerakstu par politiku, viņa par to zina aizvien mazāk. Ja pašķirstu Caurumu pa mēnešiem atpakaļ, jāatzīst, ka kādreiz esmu par to daudz rakstījis. Pat pārsteidzoši daudz. Tagad praktiski neko. Kāpēc tā?
* Par politiku cepjas ļoti daudz cilvēku. Ja kāds grib par to lasīt kompetenta cilvēka viedokli, pieņemu, ka es ar savu “blogu par jebko” nebūšu starp pieprasītākajiem autoriem.
* Neviens negrib lasīt par politiku. Es šad tad paskatos, kuri Cauruma raksti ir bijuši lasītākie. Ticiet man, par politiku mani lasītāji neinteresējas. Arī, ja Caurumu atrod google, tas praktiski nekad nav saistībā ar kādiem politiskiem jaunumiem. Ir arī savi izņēmumi, bet viņu ir ļoti maz.
* Raksti par politiku neizbēgami ir reklāma. Galu galā, arī antireklāma ir reklāma. Jūs personīgi pazīstiet kādu, kurš balsos par PLL? Es laikam nē, kaut gan mazliet baidos, ka viens otrs to darīs gan. Bet galvenais ļaunums ir, ka par PLL runā. Un daudzi runā. No tā izriet kas? Pareizi, PLL ir SPĒKS! Un no kurienes šis spēks rodas? Pareizi, no tā, ka visi par viņiem RUNĀ! PLL netiktu pāri 5%, ja visi par viņiem visu laiku nerunātu. Protams, milzīgs akmens tur sviežams mūsu bezzobainās un brīžiem paidiotiskās žurnālistikas saknēs, bet viņi mūs ar savām stulbībām kaitina tikai tādēļ, ka mēs reaģējam. Ja cilvēki beigs cepties par PLL, neviens, pat LNT, viņus vairs neaizstāvēs. Tādēļ, ka cilvēkus PLL ar savām stulbībām tikai garlaikos. Un tikai tad PLL ceļš pa skuju taku būs neizbēgams. Līdzīgi ir ar Saskaņu. Ja visi pirms vēlēšanām nevārīsies, ka Saskaņa pārliecinoši uzvarēs, viņiem pat ar lielāku mandātu skaitu Saeimā būs mazāk reālās varas.
* Politiķiem nevar ticēt. Vai maz ir vērts uzskaitīt neiepildītos partiju solījumus? Laikam jau nē, bet, ja kādam interesentam gribas, lai pameklē pats. Vēl vairāk, viņi aizvien biežāk hroniski melo. Vai ir jēga klausīties hroniska meļa vārdos? Nē, nav, jo visi viņa izteikumi vienalga būs jāpārbauda.
* Partiju reitingi vienmēr atšķiras no reālās situācijas un tā kā tas ir ļoti spēcīgs instruments vēlētāju balsu piesaistīšanai, pastāv liela varbūtība, ka tie būs tendenciozi sagrozīti. Liela daļa vēlētāju saprot, ka nav jēgas balsot par partijām, kuras atbalsta 1-4% vēlētāju. Bet kā viņi “zina”, kā balsos citi? Šeit arī reitingi kļūst par instrumentu.
* Politikā diezgan reti notiek kas jauns. Reizēm pat nedēļām ilgi nekas nenotiek. Bet masu mediji vienmēr izrok ziņas un jaunumus arī tur, kur to nav. Knariņš A kko pateicis par knariņu B. Knariņš C uzskata, ka Latvijas ekonomika ir pakaļā un vainīgs knariņš D ar partiju E priekšgalā. Politologs F stāsta, ka partiju apvienībai G būs izredzes uzvarēt vēlēšanās. Un tā tālāk. Tas nav nopietni. Tā nav politika. Tās pat nav ziņas. Tā ir tukša murmulēšana un mūsu galvu piemēslošana ar drazām. Svarīgākas lietas, pat nesekojot politikai, palaist garām ir grūti, jo par tām tiešām visi nez kāpēc runā.
* Tāpat neko iespaidot nevar. Vienīgais reālais instruments, kā kaut ko ietekmēt tādam ne pārāk aktīvam pilsonim, kādi mēs visi pārsvarā esam, ir vēlēšanas. Normāli tās notiek reizi divos gados. Lai cik daudz tu būtu pirms tam par politiku interesējies, tava balss būs identiski vērtīga ar to ļautiņu balsīm, kuri neko citu bez pāris reklāmām televizorā nebūs ievērojuši. Vai tādā gadījumā ir liela jēga cepties un veltīt savu laiku politisko jaunumu pētīšanai? Manuprāt, nē. Augstākais, ko tu kā indivīds bieži vien vari izdarīt, ir ietekmēt pāris ģimenes locekļu izvēles. Draugi parasti aģitācijām nepakļaujas, kur nu vēl citi cilvēki. Teju vienīgais veids, kā ietekmēt pārējos, ir brutāla un nepārtraukta savas patiesības atkārtošana, bet tas jau ir ļoti skarbs manipulācijas instruments, kas maz atšķiras no apmaksātas politiskās reklāmas. Tā varbūt var tikt pie kādas papildus balss, bet zaudēt draugus. Manuprāt, tas nav to vērts.
Šis, protams, nav mans pēdējais ar politiku saistītais raksts. Tā kā ziņas vēl šad tad lasu, tad par kko gan jau uzcepšos arī es. Un noteikti neilgi pirms vēlēšanām uzrakstīšu, par ko (ne)balsošu un kāpēc. Līdz tam novēlu jums visiem lieki neķert stresu ;)!
Vērtība ir iespējā pavērot, KĀ notiek reklāmas, plēšanās, kasīšanās process, kas ko un cik veiksmīgi aizstāv. Nu tas tā ir, ja politika kļūst par izklaides līdzekli.
Ja neskaita dažas replikas Twitterī, tad pirms gadiem 8, kad sajēdzu vēl mazāk, no manis bija gaidāmi biežāki apcerējumi nekā tagad.
Manuprāt, ar laiku arī viņu savstarpējā ņemšanās ir kļuvusi prastāka un nekvalitatīvāka. To, starp citu, ir ļoti veicinājuši pag. vēlēšanu rezultāti, kad veselīgais spēku līdzsvars starp TP / JL / SC blokiem tika izjaukts. Teiksim, tas pats uz jautājumiem neatbildošais Šlesers – kādu kvalitatīvu pienesumu viņš sniedz politikas kā šova bagātināšanā? Viņa komanda ar buldozeriem un debesbraukšanām to ir padarījusi par cirku. Tik banālu, ka pārējiem to pat kopēt, manuprāt, ir zem pašcieņas. Man tas šķiet tikpat interesanti, kā negodīgi iesisti vārti Pasaules kausā. Tā teikt, vienreiz var paskatīties, bet otrreiz negribēsies…
daļēji piekrītu rakstā paustajam, bet pievienojos arī viesturam. varbūt galvenais nemaz nav zināt – kura partija labāka, kura sliktāka, tava aģitācija vai vēl kas tāds… būtiski un interesantāk ir palasīt cilvēka domas par to procesu, kas norisinās, kādus neparastus novērojumus, analīzes, atzinumus utt. 🙂
jo – tu vari lasīt masu mediju zniegtās ziņās;
– tu vari lasīt blogus, kur cilvēki tās pārstrādā un paanalizē sakarības… nu kaut kā tā 🙂
Piekrītu. Tikai man vienmēr ir drusku bail, ka, lasot tikai otra cilvēka domas, kāda izšķiroša nianse paliks viņa nepamanīta. Tāpēc vienmēr cenšos kaut pārlaist acis oriģinālā notikuma, visticamāk, tuvākajai interpretācijai – ziņai medijā.