Piektā diena. Gdaņska.
Gdaņska ir gandrīz Rīgas lieluma pilsēta ar sarežģītu vēsturi. Savā laikā tā bijusi gan Polijas lielākā pilsēta, gan brīvpilsēta, gan Prūsijas karalistes sastāvdaļa, kad to dēvēja par Dancigu. Smagi izpostīta otrā pasaules kara laikā un vēlāk daļēji atjaunota. Restaurācijas gaitā nīcinātas vācu barbarisma paliekas, bet izcelta itāļu, nīderlandiešu un franču arhitektūras ietekme.
Automobili šoreiz atstājām pie naktsmītnes un par prieku bērniem devāmies ceļā ar tramvaju. Tramvaja biļetes cena gan Gdaņskā, gan Varšavā ir nepilns eiro.
Kādu brīdi apbrīnoju centrālās stacijas arhitektūru un devāmies uz tirgu pēc poļu ķiršiem un zemenēm. Tirgus nebija tik plašs un apmeklēts kā Rīgas centrāltirgus. Ne-pārtikas precēm laiku netērējām un nekādu uzmanību nepievērsām.
Nezinu, kā pilsēta būtu izskatījusies ar barbarisko vācu arhitektūru, bet tagad ir skaisti un daudz ko var aplūkot. Ir daudz senu un atjaunotu ēku. Daļa no tam gan izskatās tik svaigas, ka rodas šaubas par to vecumu. Man par laimi, nostāk no centra pārītis ēciņu saglabājušās praktiski neaiztiktas.
Tūristu centrā bija diezgan daudz, pats vienubrīd izlīdzēju ar simpātiskas meitenes nofotografēšanu. Puika tikmēr, izmantojot situāciju, izlocījās no ratiem un devās savās gaitās. Meitene man (bet tikai pēc kadra uzņemšanas!) teica Baby, baby! un metos bēgli ķert rokā. Meita tikmēr vizinājās karuselī, tikai nevis uz zirdziņa vai karietē, bet kaut kur maliņā uz soliņa. Esot paticis.
Pēc kārtīgas pastaigāšanās, pusdienām pie centrālās stacijas un laukumiņa apmeklēšanas meita paziņoja, ka sāpot kāja. Jā, diemžēl noberzta. Par laimi, bija plāksteris, kurš gan negribēja turēties vietā. Tomēr vēl mazliet pastaigājām apkārt un netālu no pilsētas centra pie kanāla redzējām lapsu.
Tā kā visi bijām apguruši, īpaši bērni, devāmies pavizināties ar tramvaju. Izpētīju, ka varam tikt netālu no jūras un braucām. Rīgā neviens sabiedriskais transports tik tuvu klāt jūrai nepieved kā Gdaņskas tramvajs. Jūra jau tā pati – Baltijas. Bija jau pavēls un ūdenī negājām, bet tāpat patīkami. Izdevās arī nofotografēt lielo ķīri ar Polijas gredzenu.
Atceļā piedzīvojām biļešu kontroli. Tur tas notiek tā, ka tramvajā iekāpj pāris (varbūt vairāk) vīru parastos apģērbos, iebāž papīrīti kompostrējamajā aparātā, brīdi pagrozās pie durvīm un tad piepeši tramvaja skaļrunī atskan, ka notiks biļešu pārbaude. Dīvaini, bet brīdī, kad kontrolieris vēl pat nebija iekāpis, no pirmā acu uzmetiena nodomāju, ka vīrietis izskatās pēc kontroliera. Laikam visās valstīs viņiem ir kas kopējs ķermeņa valodā.