Kad dzīvesbiedrene devās uz bibliotēku, palūdzu, lai paņem man kaut ko no Daigas Mazvērsītes. Kad ieraudzīju grāmatu, biju pārsteigts. Uldis Stabulnieks? Bet man taču viņa dziesmas nemaz tik ļoti nepatīk! Vai maz būs interesanti par viņu lasīt? Uzreiz atklāšu – bija gan.
Topošais komponists nav bijis nekāds paipuisītis. Tomēr klavieres spēlēt viņam ļoti paticis. Vēl skolu nebeidzis Stabulnieks piepelnījies, spēlējot klavieres klubos un sarīkojumos.
Armijas laikā Uldis muzicēja armijas ansamblī Zvaigznīte, kļūstot par tā vadītāju. Varējuši palikt Rīgā un šautenes rokās tā arī nav ņēmuši.
Pēc armijas Stabulnieks daudz aizrāvies ar džezu. Tiesa, Padomju Savienība nav bijusi pateicīgākā vide daiļrades izkopšanai šajā virzienā. Tomēr Uldis rakstījis gan džezu, gan dziesmas korim, kurā pats arī dziedājis, gan instrumentālus skaņdarbus. Vienu no saviem darbiem nosūtījis starptautiskam džeza konkursam un pamatīgā konkurencē ieguvis trešo vietu. Apbrīnojami sasniegums visa PSRS mērogā.
Vēlāk Stabulnieks kā vadītājs darbojies savā ansamblī, sacerot un izpildot plašākai publikai zināmas dziesmas. Daudzas no tām izpildījuši Margarita Vilcāne un Ojārs Grinbergs. Radījis daudz mūzikas arī teātrim. Grāmatā tas tiek visai sīki aprakstīts, pieminot nelielas interesantas epizodes, laika biedrus un daudz ko citu. Tā, manuprāt, ir ļoti liela grāmatas vērtība. Citādi varētu lasīt kā no enciklopēdijas – dzimis 1945. gadā, bijis dalībnieks tādās un tādās grupās, autors šādām dziesmām, bijis precējies… Grūti būtu gūt emocionālu baudījumu no tāda apraksta.
Grāmatas beigu daļā vēstīts par deviņdesmito gadu pārmaiņām komponista dzīvē. Pielāgošanās kapitālismam viņam sagādājusi lielas problēmas. Nedaudz aprakstīta arī Stabulnieka privātā dzīve bez dzeltenās preses cienīgām detaļām. Visbeidzot mūža pēdējie gadi un īss biogrāfijas kopsavilkums.
Grāmatā ir daudz fotogrāfiju, fotografētas notis, pat vēstules. Vienā no daudzajām grāmatā ievietotajām fotogrāfijām redzams Uldis Stabulnieks filmā Elpojiet dziļi. Lai arī filma man šķiet izcila un esmu to redzējis vairākas reizes, nekad nebūtu iedomājies, ka viens no muzikantiem ir Uldis Stabulnieks, tolaik bez bārdas.
Lasot man, protams, gribējās paklausīties pieminētās dziesmas, jo grāmatas autore par tām bieži rakstījusi kā par īpašu vērtību. Diemžēl internetā neko daudz nevarēju sameklēt. Jāsaka gan godīgi – lielākā daļa no atrastajām nav manā gaumē. Tomēr es ļoti vēlējos saprast, kāpēc autorei tās šķitušas īpašas. Gribas cerēt, ka man tas nedaudz būs izdevies.
Tas ir ļoti subjektīvi, bet vien reta daiļliteratūras grāmata man vēl ir šķitusi tikpat aizraujoša kā stāsts par Uldi Stabulnieku. Lasot daiļliteratūru, es nespēju aizmirst, ka tas ir sacerējums, pat ja balstīts uz reāliem notikumiem. Daiga Mazvērsīte ir lieliski izstāstījusi savu redzējumu par Uldi Stabulnieku, viņa dziesmām, laika biedriem un tā laika notikumiem. Piemēram, piebilde par Ingus Pētersona dziedāto Par nesatikšanos:
Kādam savukārt varbūt pavīdēja slepena doma – jā, Ingum ir labi nostādīta balss un simpātiska priekšnesuma maniere, bet pietrūkst tās iekšējās smeldzes un tembrālo nianšu, kas parasti piemita paša Stabulnieka dziedājumam.
Nekad pats par to nebūtu iedomājies, bet, ja padomā, kā šo dziesmu izpildītu Uldis Stabulnieks… Jā, tas būtu pilnīgi citādāk. Ne sliktāk.
Subjektīvais baudījums 10/10. Es nespēju iedomāties, ka šī grāmata varētu būt vēl labāka.