Grāmata – Pašdarināts degvīns

Kādreiz bija tādi realitātes šovi, kuros drīkstēja ņemt līdzi vienu lietu “no ārpasaules”. Es pie sevis biju izdomājis, ka vajadzētu ņemt līdzi kandžas dzenamo aparātu. Taisnību sakot, tolaik tādu pat redzējis nebiju, kaut arī kandža bērnībā nebija nekas svešs. Pretējā mājā bija tā saucamā točka jeb nelegālā alkohola tirdzniecības vieta. Ne tie patīkamākie kaimiņi, tiesa, varbūt arī ne gluži šausmīgākie. Ilgus gadus policija rīkoja nesekmīgus reidus un es biju pārliecināts, ka točka vēl pārdzīvos mani pašu. Maldīgi, nu jau par kādiem padsmit gadiem točku esmu pārdzīvojis.

Interneta ārēs nejauši uzklīdu nelielai grāmatiņai “Pašdarināts degvīns”. Nu, ko – nopietna lieta, jāiepazīstas! Droši vien būs rakstīts, kā nejauši neiegūt metilspirtu (kaut gan to es vēl no ķīmijas stundām atceros) un citas gudrības.

Grāmatas ievadā jauks citāts no Ilfa / Petrova “Zelta teļš”, kur Ostaps Benders krievu pieredzi kan­džas pagatavošanā klāsta ārzemju tūristiem:

«Kādu vien vēlaties: kartupeļu, kviešu, aprikožu, miežu, zīdkoka ogu, griķu biezputras. Pat no parastas taburetes var dzīt kandžu. Dažiem patīk taburetietis. Var arī vienkāršu rozīnieti vai plūmieti. Vārdu sakot, jebkuru no pusotra simta kandžas receptēm, kuras man zināmas.»

Nevarētu teikt, ka kandžas dzīšana aprakstīta pilnīgām tējkannām. Par metilspirtu (nejauši iegūst, dzenot kandžu pārāk zemā temperatūrā, nelielās devās izraisa aklumu, lielākās – nāvi) praktiski nekas nav rakstīts. Acīmredzot, mērķauditorija ir vīri (un sievas) ar zināmu pieredzi. Gan jau arī pilnīgs iesācējs pie kādas nebūt kandžas tiks, sekojot grāmatā rakstītajam, bet tas nemaz tik viegli nebūs.

Tā arī man ir galvenā atziņa. Kandžu dzīt nav viegli! Tas ir, kaut ko jau izdzīt var. Bet, ja grib, lai dzēriens būtu kvalitatīvs, tad jāiegulda diezgan daudz pūļu.

Grāmatā aprakstīta iesala sagatavošana, cietes pārveidošana cukurā, raudzēšana, destilēšana, destilēšanas aparāti, šķidruma attīrīšana un aromatizēšana. Pievienotas arī daudzas receptes.

Zīmīga man šķita rindkopa par zāļu degvīnu.

Tā saukto kuņģa degvīnu jeb eliksīru veidu ir ārkārtīgi daudz. Visu šo degvīnu galvenā sastāvdaļa ir aromātiskas vielas un rūgtie ekstrakti, kas iegūti no dažādiem augiem. (..) Šo degvīnu izgatavošanai vajadzīgo augu un saknīšu ievākšana parasti ir sarežģīta, taču visumā neizmaksā dārgi, tāpēc ikvienam ir izdevīgāk šos degvīnus izgatavot pašam mājas apstākļos, nekā maksāt par dārgiem preparātiem.

Es nekādi nespēju iedomāties, ka gribētu zāļu degvīnu pats gatavot mājās apstākļos, lai cik arī tādā veidā nevarētu ietaupīt. Labāk nopelnīt gana daudz jomā, kur esmu profesionālis, lai pēc tam no cita profesionāļa par godīgu samaksu iegādātos kvalitatīvu produktu. Ņemot vērā, cik laika es tam patērētu un kāds būtu iegūtais rezultāts, nebūtu vērts pat sākt par to domāt. Protams, tāpēc arī šī grāmata nav domāta man.