Grāmata – Homo novus

Vārdu salikumu Homo novus biju dzirdējis vairākkārt. Man gan tas asociējās ar teātra festivālu. Vēlāk uzzināju, ka tiekot gatavota arī filma pēc Anšlava Eglīša darba motīviem. Tas atstāja iespaidu, ka darbam vajadzētu būt labam un lasīšanas vērtam.

Darba galvenais varonis ir Juris Upenājs. Jauneklis atbraucis uz Rīgu gleznot. Konkrētāku plānu viņam nav. Trīsdesmito gadu Rīga jaunekli negaida atplestām rokām, tomēr viņam paveicas. Viņš tiek ievests mākslinieku pasēdēšanā ar alkoholu, iedzer un samet pa lampu krāsns cauruli, kura saplīst un visi mākslinieki pajūk kur kurais. Svarīga Jura rūpe ir nauda. Atrast vietu paša spēkiem neizdodas, nāk talkā pazīšanās. Soli pa solim Juris dodas pretī atpazīstamībai. Tas nav viegli un bez veiksmes neiztikt. Gadās nogāzt arī dažus podus, galvenokārt, paša pārgalvības dēļ.

Par darba galveno vērtību gribas uzskatīt nevis Juri Upenāju, bet gan daudzos īpatņus, ar kuriem viņam nākas saskarties. Lielākoties tie ir mākslinieki. Nav grūti noticēt, ka tādi viņi tolaik arī bijuši. Gan jau līdzīgi tipi ir arī mūsdienās, tikai ar mazliet citādiem akcentiem. Vispār jau nevar teikt, ka attēlotie varoņi būtu ļoti simpātiski. Bet neko darīt. Tēliem bijuši arī reāli prototipi, tiesa, nevis mākslinieki, bet literāti.

Apmēram darba vidū man šķita, ka tālākā romāna gaita ir viegli paredzama un man tā nepatika. Neuzminēju, tomēr darbs kopumā sāka atstāt mazliet neparastu iespaidu. Tāds kā saraustīts, grūti saprast, ar kādu domu tas vispār tapis. Man daudz kas kļuva skaidrs, kad uzzināju, ka Homo novus sākotnēji publicēts laikrakstā. Darba sākums bijis lasāms krietni pirms tā beigas bijušas gatavas. Tas darbam piešķīris nelielu ziepjoperismu un vieglāk izskaidrot, kāpēc rodas sajūta, ka visas nodaļas nebūt nekalpo kādam vienam mērķim, vienai idejai. Pareizāk sakot, ideja ir gan bijusi. Tas ir, “kaut kas jāuzraksta avīzei, jo termiņš tuvojas”.

Lasīt pārsvarā bija interesanti. Mēdza gan kaitināt dažādie dīvaiņi un kopumā nobriedušā galvenā varoņa puiciski izlēcieni.

Darbu kopumā novērtēt man ir ļoti grūti, tāpēc, ka man to lāgā neizdodas uztvert kā vienu veselumu. Ja to vērtēju kā daļu no Upenāja dzīves stāsta, tad mani tas īsti nav pārliecinājis. Ja vērtē kolorītos mākslinieku tēlus, tad labākus izstrādāt nez vai būtu iespējams. Sižets kopumā nav ne ļoti aizraujošs, ne garlaicīgs, bez Upenāja ir arī nelielas blakus līnijas. Savā ziņā tā ir arī vēstures liecība, jo konkrēti minētas Rīgas ielas, mazliet raksturotas to iezīmes.

Varbūt Homo novus nav izcila literatūra, bet krietni labāka par vidusmēru gan. Lasīt vērts kaut vai redzesloka paplašināšanas dēļ.