Šoreiz gribu pastāstīt par vispārzināmu problēmu ar visai tālejošām sekām.
Kāpēc vispār cilvēki mēdz rakstīt blogus? Iemesli var būt dažādi – kāds grib mēģināt nopelnīt, kādam ir svarīgi publiski izteikties, vēl kādam gribas izrakstīt no sevis sakrājušās emocijas. Vienmēr būs pa kādam izņēmumam, bet svarīgs elements tajā visā ir atgriezeniskā saite. Bez tās var tikpat labi skricelēt arī teksta dokumentā vai papīra dienasgrāmatā.
Latviskajai blogosfērai specifiski, ka visbiežāk tiek rakstīts par grāmatām un ēst gatavošanu. Populāri ir arī māmiņu blogi un izplatīti ir ieraksti par ceļojumiem.
Savās padsmitgadīgajās blogošanas gaitās esmu rakstījis par ļoti dažādām tēmām. Laika gaitā esmu sapratis, ka ir garlaicīgie temati kā politika vai reliģija. Un ir īpaši sensitīvie kā informācijas tehnoloģijas (masām daudz maz saprotamā līmenī) vai automobiļi un ar tiem saistītais.
Kā parasti notiek rakstīšana par sensitīvajām tēmām, vismaz manā gadījumā? Es – bloga autors – sastopos ar problēmu. Meklēju informāciju google latviski, protams, neko neatrodu, jo neviens par to neko nav rakstījis. Meklēju angliski, kaut ko atrodu, bet ne tieši to ko man vajag. Veicu izpēti, meklēju risinājumu, eksperimentēju, līdz beidzot tieku pie daudz maz apmierinoša rezultāta. Izveidoju par to ierakstu, publicēju un tad ar lielu iespējamību sākas viegli paredzams process.
Ieraksts kļūst populārs, sarodas komentāri. Tajos, pieklājīgi pārfrazējot, var uzzināt,
- ka normāliem cilvēkiem tādas problēmas vispār nerodas,
- kā var būt tāds muļķis, ka jau no paša sākuma (laikam no mātes piena) nezina, kā tikt ar savu problēmu galā,
- ka autors ticis galā pilnīgi nepareizi,
- un ka vispār autors ir stulbs.
Vai autoram ļoti gribas tos sūdus pie sava ieraksta lasīt un varbūt pat atbildēt uz tiem? Skaidrs, ka nē.
Kāda ir visvieglākā izeja? Protams, nerakstīt!
Kāpēc tad latviskajā blogosfērā visbiežāk raksta par lasīšanu un kulināriju? Tāpēc, ka iespēja norauties sūdu komentārus par šīm tēmām ir praktiski nulle.
Vairākas reizes esmu redzējis, kā cilvēks pārstāj rakstīt un reizēm pat pilnīgi izdzēš labi iesāktu blogu īsi pēc sūdu komentāru saņemšanas. Tas ir iespējams un tā arī reāli notiek – ar sūdu komentāriem krietni iedragāt blogera motivāciju turpināt rakstīt. Var teikt, ka tad nevajag vispār sākt, izdzīvo stiprākie un tā tālāk, bet tas nav godīgi, jo sūdkomentētāji neko citu bez pļūtīšanas nedara un, acīmredzot, nemaz neprot darīt. Lasa par brīvu, “paldies” vietā noliek kluci un pēc tam brīnās, kāpēc kļūst aizvien mazāk ko lasīt.
Cik esmu lasījis blogus angļu valodā, tur tādu problēmu ir daudz mazāk. Iemesli man nav zināmi, bet domāju, ka tā varētu būt
- lielāka tolerance pret atšķirīgu viedokli,
- lielāks slinkums rakstīt komentārus,
- augstāka lasītāju pārliecība par sevām zināšanām, kā dēļ tās nav lieku reizi jāapliecina komentāros,
- augstāks pieklājības līmenis,
- vairāk lasītāju / pozitīvu komentāru, kas līdzsvaro negatīvos,
- angliskajā vidē ir tik daudz visa kā, ka komentāru rakstīšanai nesanāk laika,
- iepriekš uzskaitītā kombinācija.
Tiesa, nav jau tā, ka galīgi nav iespējams par sensitīvajām daudz-speciālistu tēmām rakstīt. Tikai jāievēro noteikts stils. Apmēram kā Putinam – “man visos jautājumos ir pilnīga taisnība. Tie kuri nepiekrīt, ir lohi, kurus nav jāņem galvā”.
Tāda nostāja palīdz rakstīt, bet kopumā tas ir stipri muļķīgi. Pirmkārt, tāds stils atbaida jēdzīgos lasītājus – tos, kuri zina, ka nav tikai viena problēmas risinājums, viena taisnība visiem. Otrkārt, autors, neatzīstot savas kļūdas, pats neko nespēj iemācīties. Viņš spēj tikai atražot sevi, savas vecās zināšanas. Ja pie viņa ieraksta brīnumainā kārtā parādīsies konstruktīva kritika, viņš to nemaz nebūs spējīgs uztvert.
Es neticu, ka pienāks diena, kurā visi sūdkomentētāji sapratīs savas pļūtrades destruktīvo ietekmi uz blogosfēru. Pat ja tā, viņu vietā allaž parādīsies jauni gara līdzinieki. Tomēr pamazām tuvoties angliski rakstošajai kultūrai ir iespējams. Tad arī būs vairāk blogu, tie būs atšķirīgāki un interesantāki. Vienkārši – blogosfēras nākotne ir ne tikai autoru, bet arī lasītāju un komentētāju rokās.
Runājot par grāmatu blogiem slikto komentāru kontekstā atļaušos oponēt. Grāmatu blogi ir dzīvotspējīgāki, jo to autori raksta par lietu, kas viņiem patīk. Ar grāmatu lasīšanu ir tā, ka ja reiz cilvēks lasa viņš visticamāk lasīs visu mūžu, tātad arī rakstīt un izteikties viņš varēs gadiem. Viņam nebūs problēmas radīt saturu, ja nu reizēm pietrūks motivācijas vai mainīsies blogam atvēlamā laika daudzums. Savukārt, ja tu nodarbojies ar ziņu pārpublicēšanu – ar laiku cilvēks sapratīs, ka tam nav lielas jēgas un bez iespējas saņemt samaksu par šo darbu zudīs arī motivācija. Un šādiem blogiem vislabākā motivācija mest mieru tad arī būs sūdkomentētāji.
Daļai autoru tā noteikti arī ir. Tiesa, ja es ņemu sevi personīgi, tad, lai arī lasīt man vienmēr ir paticis, ilgus blogošanas gadus man pat neienāca prātā, ka par izlasītajām grāmatām varētu rakstīt. Arī šobrīd man tādas sevišķi lielas motivācijas par tām rakstīt nav. Par citām, mazāk patīkamām tēmām esmu izteikties gribošāks :).
Personīgie novērojumi liecina, ka grāmatas tomēr lasa mazāka sabiedrības daļa, līdz ar to ir mazāka iespēja uzrauties uz “sūdkomentētājiem” (starp citu – burvīgs apzīmējums, pieņemšu to lietošanā!), nekā rakstot, piemēram, par tēmām, kas skar sabiedrības uzvedību vai kādu plaši zināmu personību/garadarbu u.c. Nezinu, vai latvieši ir sliktāki par citiem, bet pie mums pat it kā visnotaļ inteliģenti cilvēki nespēj atteikties no viedokļa paušanas “Es tev nepiekrītu. Un tāpēc tu esi idiots! Un tava māte arī ir idiote!” stilā, nevis vienkārši pasakot: “Es tev nepiekrītu.” Tieši šī pļūtīšana no piektā stāva bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pārtraucu rakstīt priekš Kinoblogeriem, jo katru reizi, kad “paņēmu spalvu”, sāku domāt – vai man gribas vēlreiz to visu “izbaudīt”? Bet pilnīgi iespējams, ka mana klusēšana ir nākusi par labu visiem 😀
Nekur citur izņemot delfus neesmu manījis negatīvo komentāru gūzmu. Forumos un parastu rakstu komentāros vairumā gadījumu viss ir ok. Ja tie nepatīk, tad rupekļus vienmēr var izdzēst. Protams, ja komentē tikai rupekļi, tad ir nepatīkami.
Izglītibas līmenis un inteliģences trūkums savienojumā ar interna pieejamību un it kā “anonimitāti” komentējot – rada labvēlīgu augsni “sūdkomentētājiem”.
Personiski es klusītem Tevi lasu ar lielāko prieku. Liels Tev par to paldies.
Par lasīšanu – paldies tev! 🙂
Pingback: Latvijas blogāres apskats #123 (23.04.-29.04.). – BALTAIS RUNCIS