Viktora Suvorova “Ledlauzis” ir veltīts vienam jautājumam. Tas ir, pierādīt, ka Staļins gribēja uzbrukt Vācijai un visai pārējai Eiropai. Lai to paveiktu, autors apkopojis dažādus brīvi pieejamus informācijas avotus. Nedaudz analizēti dažādi izteikumi, bet visvairāk militāras dabas jautājumi. Tiek parādīts un pierādīts, cik intensīvi PSRS gatavojās uzbrukumam, kādēļ bija pilnīgi nevarīga, sastopoties ar uzbrukumu.
Hitleru vaino kara uzsākšanā pret Poliju. Jā, bet Molotova-Rībentropa pakts jau bija parakstīts un PSRS vienkārši mazliet nogaidīja, lai Hitlers Polijai uzbrūk pirmais. Lai viņš ir galvenais vainīgais un agresors. Staļins vispār karā gribējis iesaistīties pēdējais, kad pārējās valstis būs jau novājinātas.
Kad Staļins uzbrucis tagadējai Moldovai, Hitlers sapratis, ka galvenais un praktiski vienīgais naftas avots Rumānijā ir praktiski neaizsargāts. Jādomā, viņš sapratis arī PSRS intensīvo gatavošanos uzbrukumam un vienkārši paspējis pirmais. Apsteidzis Staļinu par divām nedēļām. Tam bijusi milzīga nozīme.
Autoraprāt, Nirnbergā vajadzēja tiesāt arī PSRS.
Jāatzīst, ka darbs mani īpaši neaizrāva. Mums te Baltijas valstīs, neskaitot vatņikus, Staļina agresīvie plāni nav nekāds jaunums. Drīzāk šķiet brīnums, kā pilnā nopietnībā kāds var ticēt, ka labais staļintētiņš nesavtīgi izglābis Eiropu no nacisma? Tāpēc darbs principā ļoti vērtīgs, tikai pilnīgi neesmu tā mērķauditorija. Bet vai mērķauditorija to lasīs? Nezinu, šaubos. Tomēr, ja kādam nāksies diskutēt ar devītā maija svētuma apgarotu homo sovieticus, no šīs grāmatas var pasmelties argumentus viņa pienaglošanai pie sienas. Starp citu, visi argumenti ņemti no publiski pieejamiem avotiem, piemēram, tā laika preses. Atsauces uz avotiem norādītas. Ar pieciem procentiem grāmatā minēto faktu pārpārēm pietiek, lai domājošam cilvēkam izkliedētu šaubas par Josifa Visarionoviča noziedzīgajiem nodomiem un daļēju to realizāciju Otrā pasaules kara laikā.
Pirms kādiem 10 gadiem gribēju lasīt šo grāmatu… nesāku, gribēšana pazuda 😀
Grāmatu bija jālasa 90-s, toreiz tā bija bOmba. Tagad daudzi vēsturiskie fakti ir vispārzināmi un tas kas ir palicis vērtīgs šajā grāmatā ir argumentācijas konstrukcija un militārās izlūkošanas virsniekam raksturīgs domašanas stils. Tas ir nepārspējams, lai gan var būt paradoksāls vai diskutabls. Bet tā ir analītiķa profesijas specifika. Iesaku arī citus autora darbus.
Jā, par argumentācijas pamatotību man neradās nekādas šaubas. Arī autoru esmu iecienījis, domāju, ka šis nebūs pēdējais viņa darbs, kuru esmu lasījis.
Pingback: Viktors Suvorovs – Pēdējā republika – Stacija