Bruņinieku iela 76 un 74 atrodas starp Avotu un Valmieras ielām.
Bruņinieku iela 76 ir divstāvu koka ēka, kura jau ilgus gadus izskatās neapdzīvota. Logi aizsisti kopš vismaz 2011. gada. Tā arī šī ēka tur ilgstoši atrodas.
Pirms vairākiem gadiem kāds piromāns Avotu ielas apkārtnē regulāri dedzināja pamestas koka ēkas. Šī ēka bīstamajos laikos ir izdzīvojusi.
2013. gadā Rīgas pilsētas būvvaldē spriests par ēkas rekonstrukciju. Nezinu, kas izspriests, bet ēka joprojām stāv bez ārējām pārmaiņām.
Blakus ēciņa Bruņinieku ielā 74, spriežot pēc nošķeltā jumta stūra, ir viena no apkārtnes vecākajām ēkām. Augšējais logs koka, apakšējie slēgti ar aizvērtņiem un atrodas gandrīz vienā līmenī ar trotuāru.
Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka tā, visticamāk, ir neapdzīvota. Tomēr no sētas puses parādās pavisam cita aina.
Tātad, neskatoties uz savu paplukušo fasādi, namiņš mūs pamest vēl negrasās.
Reiz man labs draugs būvinženieris sacīja, ka visas šīs vecās koka ēkas vajadzētu ar napalmu nodedzināt. Jo tā kā tās esot vēsturiskas, tad nedrīkstot jaukt nost un uzcelt ko mūsdienīgu ar visām ērtībām. Saprotu viņa viedokli, bet man šīs vecās ēciņas šķiet simpātiskākas par mūsdienu klučiem.
Esmu viens no tiem, kurš uzskata ka vecās koka mājas ir jāsaglabā. R-eiropā praktiski kā nav koka arhitektūra, kas mūs padara par unikālu visā R-eiropā. It īpaši Āgenskalnā, kur daudz koka māju, būtu jāveicinā māju atjaunošana 🙂
Šis tas jau arī notiek Avotu ielas apkaimē. Uz aci šķiet, ka uz vienu iznīcināto koka ēku varētu būt arī viena atjaunota. Bet ir arī daudzi piemēri, ka katrs dzīvokļa īpašnieks ieliek plastmasas logus savā krāsā.
Esmu dzīvojusi 13 gadus 76.namā. Māja ir nojaukta. Tās vietā uzceltajai ir līdzīga fasāde.
Jā, esmu redzējis, kad to vēl cēla un tobrīd izskatījās, manuprāt, diezgan briesmīgi.