“Slimas vasaras epizodes” ir Agra Fakingsona gara darbs (nezinu – romāns, stāstu krājums vai memuāri), kuru viņš laipni publicējis savā blogā. Esot pieejami arī iespiesti grāmatas eksemplāri.
Grāmatas nosaukums visai precīzi atklāj tās saturu. Vienīgi nezinu, kāpēc vasaras epizodes tiek dēvētas par slimām. Sižeta grāmatai nav. Tā atgādina dokumentālus dienasgrāmatas pierakstus. Tāpat kā dzīvē neiztrūkstoši gadās dienas, kurās nekas īpašs nenotiek, arī viena otra epizode pati par sevi nav stāsts, bet vairāk notikumu uzskaitīšana vai sajūtu apraksts. Tas rada sajūtu, ka darbs ir ~90% dokumentāls ar dažādiem pārspīlējumiem, izpušķojumiem un vienu otru izdomātu epizodi. Varoņu ir daudz un viens otrs no tiem parādās tikai uz brīdi. Daiļdarbam tas ir traucējoši, bet dokumentālam darbam ar tieksmi uz precizitāti – nozīmīgi. Tas pats attiecas uz nodaļām, kurās vairāk aprakstīta vide un uzskaitīti nesvarīgi notikumi. Ja man šis darbs (kā daiļliteratūra) būtu jārediģē, es droši vien rekomendētu 50-70% satura izmest laukā un gludi sasaistīt pārpalikumus. Bet es neesmu redaktors, nezinu autora mērķi un nodomus šī darba sakarā, tādēļ manai rekomendācijai nav sevišķas nozīmes.
Galvenajam stāsta varonim ļoti, ļoti patīk meitenes. Te viena, te otra, te nākamā. Autors par viņām raksta ar vieglu maigumu. Šķiet, viņš tās uztver kā skaistus, iekārojamus mākslas darbus. Mazliet žēl, ka galvenajam varonim tik labi sekmējas meiteņu miesas iekarošanā. Tas šķita mazliet vienveidīgi un garlaicīgi. Man kā lasītājam lielākai realitātes sajūtai pietrūka pāris “kārtīgas nedabūšanas”.
Ja grāmata būtu jālasa drukātā formātā, es, diezgan iespējams, būtu neapmierināts ar iztērēto laiku. Bet tā kā es to lasīju pa vienam ierakstam kopā ar citu blogeru ierakstiem, tad es tos uztvēru kā salīdzinoši labus bloga ierakstus. Tiesa, kad lasīju beigas, sākums jau bija piemirsies.
Ceru, ka autors turpinās rakstīt un publicēt savu literatūru, jo viņš raksta vienkārši, glīti, viegli uztverami, atstāj realitātes sajūtu. Kāds vienojošs sižets vai intriga gan būtu jāievieš. Vai arī atsevišķajām epizodēm jābūt kā noslēgtiem stāstiem un interesantiem pašiem par sevi. Citādi šobrīd šķiet, ka sanācis mistrojums starp dokumentālu darbu un daiļliteratūru. Tādu vairs lasīt negribētos.
Ir lasāmas vēl divas atsauksmes par šo grāmatu, viena iznīcinošāka par otru.
🙂 beidzot kāds vecis arī ko uzrakstījis 😀