Rīgas putni 2016

Putnu vērošanas sacensības mums ar sievu bija diezgan zināma lieta, bet piedalīties nebijām mēģinājuši. Nebija mums tādu zināšanu un kurš gan gribēs ņemt pie sevis komandā iesācējus. Putnus pazīstam samērā labi, bet dabā ejam reti. Ja būtu vairāk laika, būtu citādāk, bet ar tādu aizbildinājumu nevienu nepārsteigsi. Šoreiz bija iespēja izbrīvēt laiku un domājām paskatīties, kā īsti tādas sacensības notiek.

Ziņojām LOB Rīgas vietējai grupai, ka esam gatavi piedalīties, bet labprāt gribētu mūsu komandu paplašināt. Tikām pie diviem grupas biedriem. Iepriekšējas sacensību pieredzes nevienam no mums nebija.

Veicamajam maršrutam bija divi varianti – sākot no Mangaļsalas vai Daugavgrīvas. Mangaļsala ir populārāka, bet Daugavgrīva vilināja vairāk. Tajā ir retāk būts un tuvumā esošie biotopi šķita līdzīgi Mangaļsalai. Detalizētu maršrutu neizstrādājām, atstājot vietu improvizācijai un varbūtēji trūkstošo parasto sugu atrašanai.

Startējām 7:30 Daugavgrīvā pie Flotes ielas. Gaišs kļuva pusstundas laikā.

Pirmais pārsteigums bija gaužām nepatīkams. Dodoties laukā no mājas, steigā nebiju paņēmis līdzi teleskopa statīvu. Doties uz mājām tam pakaļ un atgriezties Daugavgrīvā prasītu vismaz stundu. Domāju – jamēģina tāpat. Var taču turēt teleskopu rokās vai atrast kādu pēc iespējas stabilu atbalsta punktu. Tas arī izdevās samērā labi.

Pirmo, pa zemi lēkājošo putniņu tumsā nespējām atpazīt. Gar pludmali uz molu ejot, sazīmējām dažādas parastas sugas – lielo un zilo zīlīti, sudrabkaiju, melno meža strazdu. Pa gabalu atpazinām melnspārnu kaiju, kajaku un cekuldūkurus. Pamanījām arī lapsu, bet par to punktus nedod.

 

Uz mola diezgan kārtīgi nosalām, toties papriecējām acis ar roņiem.

Pretējā krastā varējām redzēt kādas piecas putnu vērotāju grupas. Daugavas kreisajā krastā, mūs ieskaitot, bija divas grupas. Redzēto putnu sarakstam pievienojām kākauli, sniedzi un meža pīles.

Bijām gan cerējuši uz ko vairāk. Īpaši ilgi uz mola palikt tāpat nebija vērts, jo aiz aukstuma sāka drebēt rokas. Kompensācijai pār mūsu galvām piekrastē pārlaidās zvirbuļvanags.
Ejot prom no pludmales, beidzot pamanījām jūras kraukli. Bez tā doties prom no pludmales būtu visai neērti.

Pa ceļam uz auto piestājām pie krūmiem, kuros varēja dzirdēt mazputniņus. Es tiem droši vien būtu skrējis garām, bet komandas biedrene apstājās un pagaidīja. Mazie putniņi esot ziņkārīgi un mēdzot paskatīties uz savu traucētāju. Uz mums palūkojās gan sarkanrīklīte, gan garastīšu bariņš.

Turpat netālu izdzirdējām svilpi un devāmies identificēt tā dzimumu. Svilpis aizlidoja, bet pamanījām zarā sēdošu peļu klijānu.

Drīz pēc tam sevi skaļi pieteica krauklis un zaļžubītes. Pamanījām arī žubīšu bariņu. Žubītes oktobrī nemaz nav tik bieži sastopamas.

Nākamais pieturas punkts bija Daugavgrīvas skatu tornis pie 3. autobusa galapunkta. Pa ceļam uz to mums gadījās neparasts novērojums – sējas zoss ar divām baltpieres zosīm. Par sējas zosi nebija šaubu, bet baltpieres zosis viennozīmīgi tika identificētas tikai pēc pasākuma beigām, kopīgi aplūkojot bildes ar speciālistiem.

No skatu torņa nevienu jaunu sugu nemanījām un drīz devāmies uz Memmes pļavām. Tā ir mazdārziņu teritorija uz dienvidiem no 3. autobusa galapunkta. Ejot pa centrālo ceļu, putnu bija tik maz, ka man jau gribējās doties prom. Tomēr, kad nogriezāmies mazā sānceliņā, drīz vien tikām gan pie mājas strazdiem, gan dižknābja.

Tālāk Buļļupes atzarā, kuru dēvē par Ziemeļupi un kurš vairāk atgādina mazu ezeriņu, pamanījām gaigalas un laučus. Divas pīles nespēju identificēt, jo tās atradās pārāk tālu un tik stabili noturēt rokās teleskopu es nespēju. Vēlāk uzzinājām, ka tām vajadzēja būt cekulpīlēm, kuras pirms dažām stundām bijušas pavisam tuvu piekrastei.

Nākošā pietura bija Lāčupes kapi un to apkārtne. Galvenais mērķis bija meža sugas – mizložņa, dzilnītis, dzeņi un zīlītes. Tos arī kapos sastapām. Tuvējā apkārtne lika vilties, jo, lai arī biotops dažādām putnu sugām ir diezgan pateicīgs, putnu praktiski nebija vispār.

Palūkojoties pulkstenī un saprotot, ka mums nav vairāk par stundu, devāmies uz Kleistu mežu otrā pusē Lāčupes kapiem. Neko jaunu tur nepamanījām un nācās finišēt.

Par savākto sugu sarakstu, manuprāt, nebija jākaunas. No parastajām sugām reālākās bijām dabūjuši. Mazliet kremta trūkstošais dadzītis, zivju gārnis un lielais ķīris. Kopā bijām savākuši 29 (no 40) parastās putnu sugas, kā arī astoņas mazāk parastas sugas. Par noteiktiem dzimumiem mums pienācās sešarpus papildpunkti.

Pēc divām stundām tikāmies LOB telpās uz rezultātu skaitīšanu un patīkamu pasēdēšanu ar pārējām komandām. Mūsu rezultāts bija devītais desmit komandu konkurencē. Septītā un astotā vieta nebija pārāk tālu. Pirmajai un otrajai vietai gan bija divreiz vairāk punktu nekā mums.

Kopumā Mangaļsalas puse izrādījās stiprāka par Pārdaugavu. Putnu dzimumu noteikšanai vajadzēja pievērsties nopietnāk, jo, teiksim, bijām atzīmējuši mājas zvirbuli kā redzētu sugu, bet aizmirsām norādīt dzimumu. Arī zosis būtu vajadzējis identificēt pirms punktu skaitīšanas nevis pēc tās.

Lai arī organizatori bija sarūpējuši garšīgu cienastu un būtu interesanti parunāties ar citiem putnu vērotājiem, milzīgais nogurums neļāva uzkavēties pārāk ilgi.

Galvenā atziņa pēc sacensībām ir, ka vajadzēja daudz rūpīgāk sagatavot maršrutu. Mums nebija ilgu pārbraucienu, bet bija gari, neproduktīvi periodi uz vietas. Mūsu ģimenei šoreiz nebija laika rūpīgi gatavoties. Bet nekas, zināsim, kā to darīt nākošreiz.