Ilggadējais kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājs Edgars Kauliņš savulaik izcilajam kinorežisoram Hercam Frankam stingri aizrādīja, ka nedrīkst filmēt cilvēku, kad viņš raud. Edgara Kauliņa asaras tomēr tika iemūžinātas filmā, jo Hercs Franks, acīmredzot, uzskatīja, ka drīkst un vajag.
Atcerējos par šo dokumentālā kino jautājumu, skatoties interviju ar Lauru Ikaunieci-Admidiņu. Pavisam jauna meitene stāsta, ka grib mājās pie kaķiem un satikt savus radiniekus. Atbildot, vai viņa izjūt, ka Latvija viņa ir vajadzīga un ka Latvija ir par viņu, Laura stāsta, ka lepojas pārstāvēt Latviju olimpiādē un būt tik augstā vietā. Pēc tam Laura bez vārdiem netīšām atklāj, cik milzīgs spiedienu izjutusi visu šo laiku. No trenera, radiniekiem, daudziem līdz šim nemaz neapjaustiem līdzjutējiem, pat valsts prezidenta (kurš, izrādās, spēj arī iedvesmot).