Pēdējā laikā esmu aizrāvies ar prāta apcerēšanu. Cilvēka garīgo vai nemateriālo pusi es uztveru kā prātu + dvēseli. Jeb manā izpratnē – cilvēka racionāli domājošā un iracionālā puse. Dvēseli ir pētījuši daudzi. Nav jau grūti kaut ko izdomāt, balstoties uz dažādiem reliģiska rakstura avotiem, spēlēties ar pieņēmumiem, hipotēzēm un priecāties par gala rezultātu, kuru praktiski ne ar ko pārbaudīt nevar. Iracionālas lietas pētīšanai iracionālu metožu pielietošana nešķiet nekas nosodāms. Tas pat var izskatīties mazliet zinātniski. Ar prātu ir citādāk. Uzskatu, ka tam pievērš salīdzinoši maz uzmanības. Grūti pateikt, kāpēc tieši tā. Iespējams, vairums cilvēku uzskata savu dvēseli (vai sirdi) par daudz būtiskāku un koncentrējas tikai uz to. Turklāt prāta analītiska kritika var nopietni iedragāt ticību sev.
Ir tāds plaši izplatīts paradokss. Cilvēki kā individualitātes mēdz uzskatīt, ka nelaimes notiek ar citiem, nevis ar viņiem pašiem. Jo viņi ir gudrāki, labāki un veiksmīgāki par pārējiem. Mazliet līdzīgi ir arī ar prātu. Cilvēki ar to personificējas un viegli notic tā visvarenībai. Bet prāts visiem cilvēkiem nav vienāds. Ir taču tādi, kam, piemēram, īpaši viegli padodas matemātikas uzdevumi. Acīmredzot, viņiem prāts vai tā daļa darbojas labāk nekā vairumam cilvēku. Tas rāda, ka prāts vai tā daļas ir salīdzināmas un nevar runāt par visu cilvēku vienādajām prāta spējām.
Uzskatu, ka prātu var piemānīt. Piemēram, mazs bērns, kuram nav pieredzes un tāpēc nespēj uz lietām paskatīties analītiski “no augšas”, ir naivs un viegli piemānāms. Jo vairāk pieredzes un jo labāk cilvēks spēj saskatīt lietu kārtību “no augšas”, jo atbilstošāka situācijai būs viņa rīcība.
Interesantie jautājumi, par kuriem gribas padomāt ir:
- Kas ir prāts?
- Kā prāts ir veidots?
- Kādas ir prāta vājākās īpašības?
- Kā notiek prāta spēju degradācija?
- Vai cilvēkam prāta spējas pakāpeniski var pazust arī pilnībā?
- Kādā veidā prāts visefektīvāk var iedarboties uz dvēseli?
- Kādi ir prāta ierobežojumi ?
Un vēl šajā sakarā man patīk atcerēties kaut kur lasītu frāzi: “Nevar zināt, cik ir pietiekoši, ja nezina, cik ir par daudz.” Piemērojot to prātam, es gribētu teikt, ka nevar zināt, kas ir prāts, ja nezina, kas ir vājprāts. Arī tas ir apceres vērts jautājums. Kur ir robeža starp prātu un vājprātu?
es tikai par peedeejo teikumu – praats un vaajpraats. vaajpraats izklausaas (vismaz valodiski) kaa nekas vairaak kaa novaajinaats praats – vaajsh praats. varbuut, lai izteiktu to, kas atrodas aarpus praata vajadzeetu lietot “aarpraats”. Un veel par teikumu “Jo vairāk pieredzes un jo labāk cilvēks spēj saskatīt lietu kārtību “no augšas”, jo atbilstošāka situācijai būs viņa rīcība.”- biezhi vien viss, ko esam iemaaciijushies muus ieliek taados kaa raamjos, aarpus kuriem mees nevaram paluukoties. piem, kkur bija aprakstiits gadiijums, kad smagaa mashiina iespruuda zem tilta un vesels bars pieaugusho meegjinaaja kkaa to dabuut aaraa un nekas neizdevaas, liidz atnaaca mazs beerns un ierosinaaja izlaist mashiinai no riepaam gaisu – kas pieaugushajiem kkaa nebija ienaacis praataa.
Kas ir dveesele es nezinu, neviena definiicija nav man radusi sapratni. Kaa, piemeeram, atskirt dveeseli no gara? Par to, ka praatam pieveersts maz uzmaniibas negribas iisti piekrist. Ja ir veelme var kjerties lasiit visas triis Kanta praata kritikas :))
Jā, Kanta prāta kritikas mani jau kādu laiku vilina :). Gan jau kādā brīdī aizstaigāšu līdz bibliotēkai…
Vājprāts man neasociējas ar vājām prāta spējām.
Ir vājprāts un plānprāts. Tas nav viens un tas pats.
Parasti lieto vienu no šiem vārdiem, apzīmējot vienu un to pašu prāta stāvokli. Kuru no tiem korektāk lietot, nudien nezinu 🙂
Arprats butu vispiemerotakais saja gadijuma.Ta pareiza definicija ir- arpus prata esoss.Ja, vajprats man asociejas ar ko citu,tas pec manam domam pavisam noteikti nav antonims vardam “prats”.
Runajot par prata speju vienlidzibu,velos izpaust savu viedokli. Katra no mums ir vienada gudriba,musu pratos ir neizsmelamas gudribas un atbildes uz visiem jautajumiem,katram ar laiku tikai ir jaiemacas tas izmantot.
Mes varam ietekmet savu pratu.Zemapzina musu domas uztver ka paveli,tapec ir jakontrole savas domas..Mes esam tas par,ko augu dienu domajam..
Domajot sliktas domas,piemeram,apskauzot kada bagatibas un dusmojoties par citu veiksmi,nekad sev tas nenopelnisi – tiesi otradi,iegrimsi vel lielaka nabadziba. Toties patstavigi domajot pozitivas domas – priecajoties par citu veiksmi,davajot citiem prieku,izpalidzot citiem – tu patstavigi sev pievelc labo.
Esiet uzmanigi savas domas,jo viss, ko tu izjuti un dari atspogulojas tava apkarteja vide vai nu tas ir labs vai slikts – ta ir jusu pasa izvele!
What goes around,that cames around.
Es gan teiktu tā; ja prāts ir auto, tad saprāts ir vadītājs. Prāts izgudroja atombumbu, bet nebija saprāta,kas neļāutu to izmantot. Ministram pietiek prats nozagt dažus miljonus, bet nepietiek saprāta to nedarīt. Un tādā garā, kā teica Kurts Vonnegūts.
Tik tālu nu mēs esam aiprātojusies…