Šodien izlasīju, kas ir pusmūža krīze. Nu, tas esot tad, kad cilvēks saprotot, ka visu dzīvē viņš paspēt nevarēs.
Pieņemu, ka tā ir diezgan rūgta sajūta, bet nevaru iedomāties, ka reiz es to izjutīšu daudz asāk nekā patlaban. Tas taču ir pilnīgi likumsakarīgi! Mēs visi reiz mirsim. Nav pat zināms, vai tas nenotiks nākošajā momentā. Protams, neviens netic savai nāvei un arī es tai neticu. Bet es saprotu, ka man nav pārāk daudz laika šajā saulē. Tāpēc es gribu to pavadīt cik vien iespējams tā, kā es to attiecīgajā brīdī vēlēšos. Pie velna visu pārējo! Ak, jā, es taču neticu arī velnam.
Šodien es saklausījos Simon & Garfunkel, Fleetwood Mac un vēl šo to no tā mistiskā laika ap 1968. Likās, ka mana dvēsele grib izrauties no manis un aiziet kaut kur tur tālu, tālu nebūtībā sen, sen atpakaļ, kad es vēl nemaz nebiju dzimis.
un tā krīze piemeklē arvien jaunākus un jaunākus cilvēkus ….