Skolā biju izpelnījies lāstu skaitīt visādus pantiņus dažādos sarīkojumos. Man tolaik patika lasīt ar izteiksmi visādus tekstus, tai skaitā dzeju. Jo praktiski vienmēr es pat visnopietnāko tekstu pamanījos nolasīt tā, lai būtu jāsmejas vai vismaz jāsmaida.
Svinīgos sarīkojumos tas negāja cauri. Pirmkārt, vajadzēja kalt no galvas. Otrkārt, tādiem pasākumiem visi piegāja bezgala nopietni un tādā atmosfērā prāts uz jokiem nemaz nenesās.
Pārsvarā man dzejoļi dziļi riebās. Lūk, piemērs, turklāt viens no maigākajiem.
Šis pantiņš ir tik drausmīgs, ka tajā dvēseli ielikt nav iespējams. Nekad neesmu dzirdējis, ka mammai kāds teiktu vārdus “mīļa” un “māte” (nevis mamma vai māmiņa, vai tml.) vienā teikumā. Tādu vājprātu var vai nu iekalt no galvas un norunāt cik ātri vien iespējams, vai arī mēģināt runāt izjusti, kā nu sanāk, un pa vidu attapties, ka nākamā sviestainā rinda vienkārši “nenāk” un ir laimīgi aizmirsta. Ar labiem dzejoļiem tā nekad negadījās, bet tāda laime nebija bieži.
Labi, ka tagad pieaugušajā dzīvē neko tādu no manis negaida. Ja nu vienīgi noskaitīt kādu četrrindi pie eglītes savējo lokā.
Man ir gadījies tieši tāpat. Pilnīgi bezjēdzīgs dzejolis iekalts no galvas. Skaitot kaut kur pusē melns gar acīm un vienkārši neko vairs neatceros. Veiksmīga lielmeistara pauze, un pēdējo teikumu improvizēju no galvas. Un pats interesantākais, ka neviens izņemot literatūras skolotāju (tāds darbs) nepamanīja, ne baigo pauzi, ne to ka vārdi pilnīgi neloģiski.
man ir bijis ļoti līdzīgi, iepauzēju un beigās neliela improvizācija. pie tam, tas bija daiļrunāšanas konkurss – uzvarēju, jo skolotāja, kura vienīgā zināja, ka pieļāvu kļūdu, sazvērnieciski klusēja.
Jā, tā ir kaut kāda jocīga īpatnība, kuru literatūru mīlošie skolotāji nekādi nespēj saprast – tos pantiņus neviens neklausās!
Butu interesanti video, ja eksistetu no tiem laikiem un sadiem improvizeti deklametiem dzejoliem 🙂