Karoga attēla zaimotājs

Izrādās, pasenais stāsts par karoga zaimošanu ir itin aktuāls.

Svētdien LSM publicēja LETAs vēsti, kurā izskaidrots: karogu zaimot nedrīkst, bet karoga attēlu drīkst. Lai cik īpatnējs arī šis skaidrojums nebūtu, tas tomēr ir labāks nekā nekāds.

Savukārt otrdien no rīta PIETIEK publicējis karoga (attēla) zaimotāja Didža Melbikša vēstuli LETA-i. Didzis manāmi satraucies par savu publisko tēlu un pieprasa LETA-i, kas ir privāts uzņēmums, kam nav nekāda pienākuma uz tādiem pieprasījumiem atbildēt, steidzami viņu informēt, kurš konkrēti par šo gadījumu rakstījis un kāpēc. Vēl Didzis diezgan noteikti liek LETA-i noprast, ka pieļauta kļūda un jautā, kā LETA domā viņam kompensēt nodarīto kaitējumu.

Savdabīgs cilvēks. Vispirms zaimo karogu (tā attēlu). Pēc tam pasludina sevi par tā autoru, acīmredzot, aizstāvēdams indivīdu vērtīgās tiesības zaimot Latvijas valsts karogu. Citēju:

Tad nu paskatīsimies, cik lielā mērā šobrīd mūsu valsts un sabiedrība ir gatava īstām demokrātijas un vārda brīvības izpausmēm.

Karoga attēls, protams, tiek atstāts tur, kur tas bijis. Pēc dažiem gadiem Didzis savus agrākos ideālus, acīmredzot, aizmirst, sāk nervozi satraukties par savu labo slavu, turklāt nekautrējas kritizēt citus par, didžaprāt, pieļautām kļūdām. Turklāt vēl interesējas par kompensāciju par neslavu, kas esot sacelta rakstā, kurā viņa vārds nav minēts. Pie tam steidzami.

No vienas puses mani interesē, vai un ko LETA viņam atbildējusi. No otras pats fakts, ka Didža vēstule nonākusi PIETIEK, izsaka gana daudz. Īsti nesaprotu, kādu savu publisko tēlu Didzis mēģināja ar šo vēstuli saglābt, bet izskatās, ka būs panācis tieši pretējo. Tā arī viņam vajag.