Atvēru šodien draugos dienasgrāmatu sadaļu, izlasīju klasesbiedrenes iekopēto apcerējumu un tas mani pārsteidza tik ļoti, ka nespēju nepārpublicēt.
Romāns Pokovba. ASV tanki jeb kodolkatastrofa.
- vakar 10:49, Ērika Zemīte
Zinājāt, ka ASV tanki bruņās satur urānu? Urāns izmantots arī tanku lādiņos. Ja tanks paliek vesels un aizbrauc prom, tad izšautie lādiņi turpina indēt apkārtējo vidi. Kas notiks ar mūsu Latvijas ekoloģiju, ja pie mums sāks braukt un veikt mācības pārvietojamas kodolkatastrofas?
Latvija var lepoties ar 2. vietu pasaulē ar dzeramā ūdens. Ūdens ir netikai virspusē, bet arī zem zemes. Varam lepoties ar ekoloģisku dabu. Vai mēs esam gatavi to upurēt? Urāns radio aktīvs, viņa radiācija izraisa kroplības un vēzi. Kāds no mūsu politiķiem par to runā?
Pievērsiet uzmanību, ka Krievijas agresija novērojama tikai atsevišķajos preses izdevumos un tikai pirms Saeimas vēlēšanām! Krievijas agresija pastāv tikai atsevišķu politiķu erotiskajā fantāzijā. Politiķi neizceļas ar prāta spējām, uz krīzi saka: „Nekas īpašs!” Lai tiktu ievēlēti saka: „Kā, lai nesola?” Apmelojot pašu naudu, mainot pret svešu, sola cenu stabilitāti, kaut cenu ietekmi aizliedz brīvā tirgus noteikumi. Sveša nauda “izgāzās”. Savas naudas apmelotāji tagad apgalvo, ka mums vajag ASV armiju ar viņu radio aktīviem tankiem šeit Latvijā.
ASV saindēja milzīgu teritoriju ar kodolatkritumiem gan savā teritorijā, gan Klusā okeāna teritorijā. ASV spiesta audzēt ģenētiski modificētos augus, jo ekoloģiski tīras kultūras tur vairs neaug vajadzīgajā daudzumā. ASV armija grib veikt mācības Latvijā?
Rodas jautājums – kam vajag tādu drošību, kas vēlāk nes smagas slimības un nāvi no drošības līdzekļiem?
Man nav tik daudz bail no iespējama kara ar Kremli, cik no iespējamā šādu prātvēderu lielā īpatsvara līdzcilvēku, pat draugu vidū. Citēšu Māri Zanderu:
Respektīvi, ja mums liekas, ka, rupji sakot, – ja pat Eiropa beidzot sāk apzināties situācijas nopietnību, tad taču ikvienam, kurš kaut nedaudz seko līdzi notikumiem, ir pamazām kļuvis skaidrs “kas ir kas”. Nekā nebija! Jo vairāk mēs nostiprināmies savā pārliecībā, jo tieši tāpat savā nostiprinās daļa Latvijā dzīvojošo cittautiešu. Pašam nācās par to pārliecināties, aizvadītās nedēļas nogalē piedaloties Latvijas Radio 4 diskusijā, kur starp klausītāju apzīmējumiem runātājiem netrūka tādu kā “fašists”, “pusfašists” (?) utt. Liktos, nu labi – neticiet, neskatieties, neklausieties LTV vai LR, tomēr internetā taču atrodamas gan Krievijas cilvēku publiskas atvainošanās Ukrainai, Lielā Tēvijas kara veterānu Ukrainā vēršanās pret Krievijas agresiju utt. It kā vajadzētu iezagties kaut šaubām par Krievijas rīcību. Nekas tur neiezogas.
Un viena lieta ir šausmināties par propagandas nozombēto vairākumu Krievijā, pavisam cita – saprast, ka cilvēki ar tādu pašu skatījumu dzīvo tev kaimiņos. Turklāt nav skaidrs to skaits. Citi raidījuma dalībnieki – krievi, kuri, starp citu, par saviem izteikumiem pret Putinu saņēma vēl negantākus vērtējumus, – sākotnēji samiernieciski pauda, ka zvanītāji/rakstītāji droši vien esot pēc PSRS skumstoši pensionāri. Tomēr vēlāk bija spiesti atzīt, ka arī daudzu viņu paziņu – vidējās paaudzes Latvijas cittautiešu – vidē runāt par Ukrainu kļuvis neiespējami. Piedevām ir sajūta, ka Kremļa iepotētie murgi nekur no šo Latvijā dzīvojošo ļaužu galvām nepazustu, pat ja Ušakovs sajuktu prātā un sāktu Kremli publiski nosodīt.