Zanders šodien spēcīgi raksta par Krieviju un Rietumiem.
Krimas aneksijas gadījumā, par spīti Krievijas melošanai, Rietumiem notiekošais bija skaidrs, un tie samērā tizli, tomēr reaģēja. Savukārt Austrumukrainas gadījumā Rietumi “apsveic”, “redz pozitīvu signālu” utt., ja Kremlis aicina uz sarunām par noregulējumu, vai nu nesaprotot, vai izliekoties, ka nesaprot to, ka – pašas sarunas ir Krievijas agresijas neatņemama sastāvdaļa, vienkārši cita forma. Jautājums par tālākām sankcijām tiek staipīts šurpu turpu atkarībā no informācijas par Krievijas armijas pārgrupēšanos Ukrainas tuvumā – nesaprotot (?), ka armijas atvilkšana pilnīgi neko nenozīmē, jo tādēļ jau tā ir armija, lai būtu mobila. Nebeidzama vāvuļošana par tēmu, ka varbūt Putins beidzot ir aptvēris, ka aizspēlējies par tālu, attiecīgi viņam jādod laiks mazināt agresiju tā, lai vienlaikus “nepazaudētu seju” savu šovinistisko pūļu acīs utt. Tās visas ir muļķības – Krievijas vadītāji spēj, aci nepamirkšķinot, kaut no Mauzoleja tribīnes aicināt savus rokaspuišus pārtraukt uguni un vienlaikus piegādāt viņiem ieročus. Līdz ar to sarunas ar Kremli, kaut kāda prātuļošana par loģiku, zemtekstiem un spēles noteikumiem Krievijas gadījumā ir pilnīga bezjēdzība. No šī viedokļa situācija patiešām ir unikāla, jo pēdējās desmitgadēs, lai cik ciniska sfēra ir ģeopolitika, nav bijis tā, ka kāda no dalībniekiem (pat PSRS) gadījumā nevar ticēt nevienam tā vārdam. Nevienam. Un unikāli arī tas, ka it kā pieredzējušie Rietumu politiķi to atsakās saprast un atbilstoši izturēties.
Manuprāt, ir vienkārši. Ja nevar ticēt nevienam cilvēka vārdam, tad runāt ar viņu ir pilnīgi bezjēdzīga laika tērēšana. Ja negrib karot, tad visadekvātākā reakcija būtu Krievijas vēstnieku izraidīšana un diplomātisko attiecību pārtraukšana.
Šajā sakarā es arī diez ko nesaprotu mūžīgo masu mediju ažiotāžu ap dažādiem Putina paziņojumiem. Vienīgā jēga publicēt tos melus ir, lai visi tiešām redzētu, ka nevar ticēt nekam, ko viņš saka.