"Privātās informācijas neaizskaramība"

Internetā var samērā vienkārši atrast dažādu informāciju par interesējošo subjektu, ja vien zinām viņa biežāk lietoto niku un ja viņa vārds + uzvārds nav arī daudziem citiem cilvēkiem. Tas vēl būtu tīrais sīkums un esmu pārliecināts, ka to zina un pieprot daudzi. Bet, ja to visu sajūdz kopā ar, teiksim,

• profilu draugos,
• blogu,
• fotogalerijām,
• deklarēto dzīves vietu,
• ienākumiem,
• darba vietām,
• mājas datora IP adresi + visām veiktajām darbībām internetā no šīs adreses,
• e-talona lietošanas laikiem un maršrutiem,
• internetbankas maksājumiem,
• saņemtajiem un nosūtītajiem e-pastiem,
• ar kredītkarti veiktajiem pirkumiem,
• sūtītajām un saņemtajām īsziņām,
• zvanītajiem telefona numuriem,
• laikiem, kuros subjekts bijis mobilā telefona operatora sakaru torņu pārklājumā,
• plus to pašu vai līdzīgu informāciju par draugiem un radiniekiem,

iznāk diezgan interesanta aina. Parastam mirstīgajam pa rokai ir tikai google, ja viņš ar to māk rīkoties, bet nav jau izslēgti gadījumi, kad kāds paziņu paziņa strādā attiecīgā iestādē, kur kādi no šiem datiem ir pieejami. Bet, ja es, teiksim, sāku dēvēties par Drošības policijas direktoru un pieprasu šos datus no visām mani interesējošajām organizācijām?

Nez, cik daudz no tā visa tika nočekots, pirms Valdiņš tika uzaicināts par pirmo personu valstī?

Un vēl viens aspekts. Mūsdienās ir vērojama diezgan pastiprināta uzmanība par “sabiedrības krējuma” privāto dzīvi. Bet ar laiku privātajai informācijai ir tendence pamazām kļūt publiskai, ja vien pats subjekts cītīgi nestrādā pie pretējā. Teiksim, es šobrīd vienkārši dzīvojos kā ikviens parasts mirstīgais ar savām dīvainībām, daudz par to nesatraukdamies. Bet, ja nu mani pēc dažiem gadiem gribēs izvirzīt par ministru prezidentu? Uzreiz tiks izraktas visas manas pilnīgi cilvēcīgās, nelielās dīvainības laukā no skapja un demonstrētas visai Latvijai kā uzskatāms amorāles paraugs. Rezultātā mana privātā dzīve vairs būs iespējama vienīgi aiz bieziem mūriem tālu prom no realitātes, ja vien neemigrēju uz zemīti, kur manu tautiešu tikpat kā nav un neviens mani nepazīst. Jo paštaisnie morāles sargi – dzeltenie žurnālisti un viņu radītās informācijas patērētāji man nemitīgi bakstīs ar pirkstu acī un varbūt pat vēl piedraudēs atklāt vēl intīmākas detaļas par manu vienkāršo dzīvi. Nu, paldies.