Par aizsargbriļļu nepieciešamību

Sestdien beidzot atlika drusku laika remontdarbiem un izmantoju to, lai nogrieztu celtniecības putu pārpalikumus. Diez cik putekļains vai sīku daļiņu bagāts šis process nebija un tomēr gadījās tā, ka procesa laikā kaut kas man ielidoja tieši acī. Nu, ko, sasodīts, gāju pie spoguļa un mēģināju to drazas gabaliņu izčakarēt laukā. Diemžēl nekā nesekmējās, jo tā arī neizdevās ieraudzīt, kur tas “kaut kas” ir. Tomēr, mirkšķinot acis, sajūta, ka “kaut kas” tur tomēr ir, nepazuda. Kad arī draudzenes pūliņi ieraudzīt “kaut ko” nevainagojās panākumiem, sākām apzināt palīdzības sniegšanas vietas.

Es jau būtu uzreiz rikšojis uz Pirmo slimnīcu, bet draudzene drošības pēc vispirms tomēr piezvanīja pa telefonu. Labi, ka tā, jo no Pirmās slimnīcas mūs uzreiz pasūtīja krietni tālāk – uz Gaiļezeru. Gaiļezerā sazvanītā tante teica – jā, nāciet tik uz uzņemšanu, kas ir turpat, kur brauc ātrās palīdzības mašīnas. Kur brauc ātrie Gaiļezerā, mums nebija ne jausmas, bet uz Gaiļezeru braucām tik un tā. Es gan labprātāk būtu braucis kaut kur citur, jo ar Gaiļezeru man saistās visai nepatīkamas atmiņas, tomēr nekādas izvēles nebija.

Uzņemšanu meklējām kādas minūtes 15, par ko liels paldies sakāms:

1. garderobistam (kura norādījumā “augšā pa trepēm un pa kreisi” pēdējā vārda vietā vajadzēja būt “labi”),
2. norāžu neesamībai, izņemot norautu “Uzņemšanas nodaļa” pie durvīm, kurās mums iekšā, izrādās, nudien nebija jādodas,
3. kādam gaitenī sastaptam onkulim ķitelī, kurš apgalvoja, ka uzņemšana esot tur, no kurienes atnācām un nekā vairāk viņš mums palīdzēt nevarot,
4. sargam, kurš pareizo virzienu gan zināja, gan īsi un kodolīgi arī mācēja izteikt (aiz šlagbauma pa kreisi).

Ticis iekšā pieņemšanas telpā, pirmajā brīdī mani pieņemošo cilvēku noturēju par citu pacientu, jo ar mani ne sasveicinājās, ne īsti skatījās virsū, vārdu sakot, pilnīga neieinteresētība un teju vai apātija. Tomēr pēc nelielas nopratināšanas (dokumenti, dzīves vieta, darba vieta, telefons, apdrošināšana ir, kas kaiš, kurā acī, kura tā ir – šitā?) tiku aizvests līdz acu ārstam, kuru mani pavadošā sieviete sauca par okulistu, bet uz durvīm bija rakstīts oftalmologs.

Arī acu ārste sevišķu ieinteresētību manā negadījumā neizrādīja, tomēr viss ritēja ļoti ātri. Pēc redzes pārbaudes tika iepilināta anestēzija un pēc nepilnas minūtes ar ašu kustību “caurspīdīgais objekts” no radzenes tika noņemts. Uzzināju, ka pēc divām dienām (specifiskā sajūta, kuru par sāpēm grūti nosaukt) pāriešot, bet tikmēr lai lietoju acu pilienus.

Pie izejas samaksāju 6 latus par vizīti, pēcāk aptiekā ~3 Ls par acu pilieniem.

Morāle – aizsargbrilles izmaksā ~2 Ls, bet svešķermeņa izčakarēšana ~9 Ls, neņemot vērā sbujektīvās sajūtas un patērēto laiku. Kas izdevīgāk – spriediet paši.