Lieta, kas krīt uz nerviem krievu valodas statusa nostiprināšanas kampaņā, ir, ka šie grozījumi nereti tiek dēvēti par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Tie ir klaji meli.
Satversmē latviešu valoda tiek minēta četras reizes. Grozījumos visās šajās četrās vietās tiek pielikta klāt krievu valoda. Tas vairs nav nekāds otrās valodas statuss, tā ir vienādības zīmes ielikšana starp krievu un latviešu valodām!
Ko tas nozīmētu reālajā dzīvē? Ikvienam, protams, būtu tiesības nezināt krievu valodu, bet, piemēram, nezinot krievu valodu, atrast darbu būtu vēl neiespējamāk nekā šobrīd. Kultūra pakāpeniski, bet neizbēgami rusificētos. Līdzšinējā sabiedrības integrācija tiktu izsviesta miskastē, jo Latvija oficiāli kļūtu par divkopienu valsti, to nostiprinot arī Satversmē. Tādā situācijā nebūtu tālu no fiziskiem nemieriem un tai sekojošas Krievijas “miera uzturēšanas” spēku iesūtīšanas Latvijas teritorijā. Faktiski tā būtu otrreizēja okupācija. NATO un ES līdzīgi kā Gruzijas gadījumā pavārstīs muti un varbūt pakratīs ar pirkstu. Galu galā – kurš stiprāks, tam taisnība un tas dara kā grib. Starp citu, tie nav tikai mani izdomājumi vien, vairāk var palasīt hipotētiskajā scenārijā, kas notiks, ja sabruks eiro.
Varbūt pat labi, ka šie grozījumi ir tik brutāli, jo pieņemu, ka daļa latviešu varētu arī būt tik pielaidīgi, lai “kaut kādu” statusu krievu valodai Latvijā tomēr atvēlētu. Bet, kā saka latviešu tautas gudrība – iedod velnam mazo pirkstiņu, viņš tev paņems visu roku.
Noslēgumā citēšu Alekseju Loskutovu:
Tie, kas apgalvo, ka iestājas par krievu valodu, kā OTRO valsts valodu, maldās vai melo, jo patiesībā viņi iestājas par savām tiesībām nezināt tās valsts valodu, kurā viņi dzīvo. Neapšaubāmi, piedāvāto Satversmes grozījumu rezultātā krievu valoda viņiem kļūs par PIRMO, bet daudziem jo daudziem, par vienīgo valsts valodu.