Cēlāmies agrāk nekā parasti un centāmies brokastīs pievarēt lielāko daļu no atlikušajiem pārtikas krājumiem. Tāpat atstājām piecas olas, ievārījumu, auzu pārslas un melnās tējas paciņas.
Šoreiz bija plāns sameklēt pārtikas veikalu, kurā nopirkt ēdamas dāvanas mājās palicējiem, kā arī suvenīru bodīti neēdamām dāvaniņām.
Pa ceļam aplūkojām televīzijas torni, muzeju un visai neparastu baznīcu.
Pēc tā visa atlika vēl kāda nepilna stunda. Tās laikā beidzot nogaršojām trdelnīkus jeb skursteņkūkas. Gluži čehu tradicionālās kūciņas tās tomēr neesot, lai arī pārdevēji apgalvo pretējo. Lai vai kā, nemaz tik garšīgas tās nešķita.
Spriedām, kāpēc lidkompānijām ir tik pārspīlētas prasības pret ierašanos lidostās – divas stundas pirms lidojuma. Izvirzīju hipotēzi, ka pie vainas ir daži neapzinīgi pasažieri pagātnē, kuru dēļ jācieš visiem. Mēs šīs divas stundas apīsinājām uz kādu pusotru vai vēl vairāk.
Mazliet vēl palocījām kājas pa vecpilsētu un devāmies uz metro. Izkāpuši no tā, visi devāmies uz liftu, izņemot brīvdomīgāko, vecāko puisi, kuru pamanījām aizbraucam ar eskalatoru. Uzbraucām augšā, puiša nekur nebija. Nē, nu, kūl, jaunais cilvēks saprot vienīgi latviski, varbūt kādu drusku arī angliski, telefona viņam nav un mierīgi aiziet brīvsolī, un pazūd.
Nokāpu stāvu zemāk un secināju, ka metro stacija ir nepatīkami liela. Domāju – ko viņš varētu būt darījis? Taču noteikti uzbraucis vai uzkāpis kaut kur augšā! Kāpu lejā un atkal augšā katru reizi pa savām kāpnēm. Nekā. Kļuvu diezgan nīgrs. Meklēšanai pieslēdzās arī vecākais bērns, jo tam vismaz ir pašam savs telefons. Sarunājām, ka mans palīgs nobrauc ar liftu līdz pašai apakšai un dodas augšup ar eskalatoru. Es tikmēr mēģināšu doties lejup no augšas.
Man paveicās pirmajam, ieraudzīju puisi klausāmies kādā nepazīstamā tantē. Uzkliedzu jaunēklim, lai velkas šurp un pamāju tantei paldies. Drīz vien gan tuvākie, gan stipri attālākie latviešu valodu saprotošie metro stacijas apmeklētāji uzzināja manu viedokli par jauno cilvēku. Meita tikmēr nebija pat liftu sagaidījusi, lai nobrauktu lejā. Pats vaininieks izrādīja neizpratni, par ko viņu strostē.
Tālāk laimīgi tikām trīssekciju trolejbusā, atradām vajadzīgo termināli, iečekojāmies un gaidījām lidojumu. Lidmašīnā laimīgi gulēju, izņemot pacelšanos un nolaišanos. Tik skaidri Rīgu no augšas agrāk nebiju redzējis.
Ilgāku laiku nebijām lidojuši, kādu brīdi samulsām, kur dabū bagāžu. No tālākā termināla ejot, to nevar saprast, arī tālāk trūkst skaidru norāžu. Labi, tā ir Rīga, skaidrs, ka agrāk vai vēlāk visu atradīsim, bet svešā lidostā būtu lielāks stress.
Dažas piezīmes kopsavilkumā.
- Neteiktu, ka redzējām sevišķi daudz baložu, bet nevar arī teikt, ka Prāgā to būtu maz. Piesargājas viņi no tiem ļoti cītīgi. Vēl redzējām mājas un lauku baložus, kovārņus, lauku piekūnu un dažus mājas zvirbuļus. Upē redzējām lielos ķīrus, jūras kraukļus un pa kādai sudrabkaijai. Tālāk no centra bija arī krauķi, gredzenūbeles, kāds peļu klijāns un melnais meža strazds. Dzirdējām melno erickiņu, plukšķi un dadzīšus.
- Lielā tūristu skaita dēļ grūti saprast, kāds tur ir vietējo čehu īpatsvars, tomēr šķiet, ka vjetnamiešu tur ir diezgan daudz. Krievu valodu dzirdējām bieži, pa retam ir arī uzraksti krieviski.
- Pirms brauciena prātoju, kā labāk plānot ikdienas norēķinus. Galu galā atvēru Revolut kontu, pasūtīju karti un drošībai vēl uz vietas izņēmu 1000 čehu naudiņas bankomātā. Plāns bijis visnotaļ pareizs ar divām niansēm. Pirmkārt, skaidra nauda vispār nebija nepieciešama, varbūt vienīgi Lidlā, lai tiktu pie ratiem (bet derēja arī viena eiro monēta), vai kādā vienkāršākā tualetē. Otrkārt, Revolut ņem valūtas maiņas komisiju par pirkumiem nedēļas nogalēs. Biju to ņēmis vērā un savlaicīgi darbdienā iepircis savā kontā čehu kronas. Izrādījās, ka iztērējām vairāk nekā plānots, pēdējam pirkumam kronu nepietika un tas tika apmaksāts ar eiro. Komisija – 57 centi nebija liela, tomēr saplānot jau nu varēju arī labāk.
- Mājās, plānojot pārvietošanos Prāgā, noskaidroju, ka mums izdevīgāk ir nopirkt mēnešbiļetes par ~23 eiro. Bērni vispār braucot par brīvu. Reģistrēt braucienus nevajagot – ne metro, ne tramvajā, nekur. Jo, priekš kam, mēnešbiļeti taču nopircis tu esi!
- Mēnešbiļeti nopirku pid litačka aplikācijā. Vēlāk ar šo aplikāciju cieši sadraudzējos un nespēju beigt brīnīties, cik laba tā ir. Tajā ir lieliska pilsētas karte ar visām transporta pieturām. Var redzēt kursējošus sabiedriskā transporta līdzekļus, uzklikšķinot uz tiem, rāda papildus informāciju. Ir lieliski strādājošs maršruta plānotājs – ievadi, uz kuru pieturu vēlies aizbraukt, dabū savu braukšanas plānu – kur cikos jāpārsēžas, un vēl vari paskatīties uz to visu kartē. Vajag piepirkt papildus biļeti tālākai zonai? Arī nav problēmu. Auto parkošanās opcijas nepētīju, nebija aktuāli. Perfekti un ļoti, ļoti uzticami. Kad piešaujas, tad arī ērti.
- Salīdzinoši visus Rīgas satiksmes e-risinājumus var izmest miskastē neatskatoties. Mums ir kaut kas uz to pusi, bet tik nekvalitatīvā izpildījumā, ka kauns skatīties. Es pat savu mēnešbiļeti ar atlaidi nespēju internetā nopirkt. Esmu pārliecināts, ka mūsējie nav spējīgi neko tādu uztaisīt. Jo tas nav jautājums par naudu, bet gan par motivāciju, kompetenci un attieksmi. Šo produktu no čehiem būtu jānopērk. Vai, vēl labāk, visu Rīgas satiksmes organizāciju būtu jāpārņem Prāgas speciālistiem. Viņi tur domā citādāk. Atlidošanas dienā trolejbusā ievēroju, ka pieturu tablo nestrādā. Es bieži braucu ar sabiedrisko un zinu, ka tā ir ikdiena.
Šī bilde tapusi nevis reizē, kad atgriezos no lidostas, bet vēlāk, kad iedomājos par ilustrāciju ierakstam. Pēdējā laikā tablo nestrādā tik bieži, ka tikt pie attēla nebija ne mazāko problēmu. Esmu pieradis un Rīgu pazīstu labi, bet Prāgā mēs par šo būtu stresā. Neticu, ka šo sīkumu novēršana prasa bezgala daudz naudas.
- Visbeidzot par tramvajiem. Centrā tramvajus gaidījām labi ja minūtes trīs. Bieži tas brauca uzreiz. Reizēm tukšāki, bet reizēm diezgan pilni. Autobusus lietojām tikai uz akvaparku un zoo, trolejbusus tikai uz lidostu.
- Ja pie mums Rīgā brauc jaunie, apaļie un kantainie, tad Prāgas
zvēru dārzstramvaju klāsts ir dažādāks. Ir trīs veidu jaunie tramvaji. Tad ir vairāku paveidu mūsu apaļie Tatra T3, tajā skaitā ar pazeminātu vidusdaļu. Ir kantaini ar savstarpēji savienotiem vagoniem. Un tad vēl retro tramvaji. Kopā esot 968 septiņos depo. Rīgā – 197 divos depo. - Nebijām uz Prāgas pili, jo pietrūka vēl vienas vai divu dienu. Nenomēģinājām arī čehu alu vai citu alkoholu – lielākoties bijām pārāk noguruši. Vēl apsvērām domu par Nacionālo tehnisko muzeju, kafejnīcu, kur pasūtījumus atved vilcieni, Letnā parku un interaktīvo muzeju. Bet visu jau nevar.