Pirmspēdējā pilnajā dienā bija izvēle – doties uz Prāgas galveno tūristu objektu – lielāko seno pili pasaulē, kas gan drīzāk ir ēku komplekss, vai arī staigāt pa pilsētu. Izvēlējāmies pēdējo, jo citādi pašu Prāgu paliksim gandrīz neredzējuši.
Aizbraucām ar tramvaju līdz Galvenajai stacijai. Gandrīz tikām pie mūsu pirmā biļešu kontroliera, bet tas aizkavējās, skaidrojoties ar vecāku tūristu pāri. Šis gan pēc kontroliera galīgi neizskatījās, šķita pārāk parasts un neuzkrītošs.
Bijām jau, vizinoties ar tramvaju, pa logu redzējuši iespaidīgas daudzstāvu ēkas. Jūgendstila galvaspilsēta Rīga nervozi pīpo vārtrūmē. 
Ja nopietnāk, Prāgā jūgendstils ir, bet kopā ar citiem stiliem. Rīgā jūgendstils ir koncentrētāks. Bet iespaidīgu ēku neraksturo tikai stils vien. Katrā ziņā redzēt bija daudz ko. Bilžu gan man ir maz un tās pašas ne sevišķi labas.
Prāgas centrā ir ļoti maz modernu stiklbetona ēku, kas Rīgā nereti izskatās pagalam neiederīgas apkārtējā vidē. Prātoju, kā, diez, Rīga izskatītos bez abu pasaules karu ietekmes?
Izskatījās, ka Prāga ir ļoti maz cietusi pasaules karos. Vēlāk noskaidroju, ka man daļēji ir taisnība. Pirmajā pasaules karā Prāga izspruka praktiski sveikā. Savukārt Otrajā postījumi bijuši salīdzinoši nelieli, tas ir, apmēram 200 ēku. Man tas liekas daudz, bet Prāga tomēr ir milzīga. Turklāt pēc kara čehi centās visu pēc iespējas atjaunot. Rīgā tādas pieejas nebija.
Aplūkojām Astronomisko pulksteni ar kustīgajiem apustuļiem.
Palika tāda mazuma piegarša, ko remdējām, ejot uz Kārļa tiltu un iegriežoties vienā otrā baznīcā.
Pastaigājām pa Prāgas kreiso krastu un devāmies pāri citam tiltam uz kādu no salām. Jaunākais atvilka elpu, kāpaļājot pa bērniem domātām ietaisēm. Savukārt mēs ar vecāko bērnu gājām pētīt savvaļas nūtrijas. Tie ir tādi kā nelieli bebri, Rīgā tādus esmu redzējis Torņakalnā un Viesturdārzā. Prāgas mazbebrīši ir drošāki, viens eksemplārs ar oranžiem zobiem piegāja mums pavisam klāt. Bija gatavs kost pirkstos, meklējot kumosiņu.
Bijām izpētījuši, ka kādā no parkiem esot liela grota. Devāmies uz turieni. Bija ko pastaigāt, tramvajs tur blakus nebrauc. Beigās tādi saguruši ielaidām jaunākos bērnus laukumiņā pa ceļam. Tur bija pieejama ietaise, kas smidzina ūdeni, bezmaksas tualete un dzeramais ūdens no krāna. Tā kā bija diezgan silts, ūdens pieejamību novērtējām. Grota liela, ar savu strūklaku un visnotaļ savdabīga. Tapusi pirms apmēram 140 gadiem, vietējais miljonārs pacenties. Kādreiz tur bijusi arī kafejnīca.
Tālāk devāmies uz Višehradu jeb vēsturisku Prāgas nocietinājumu. No apakšas tas izskatījās visai iepaidīgi, cerējām arī, ka tur nebūs pārāk daudz cilvēku. Ņēmām atkal tramvaju un tālāk diezgan ilgi soļojām pret kalnu.
Augšgalā bija liela bazilika, kapsēta un parks. Varēja pieiet pie nocietinājumu sienas un paskatīties uz pilsētu. Netālu zālītē kaislīgi bučojās divi tēvaiņi. Mazliet tālāk labā skatu punktā bija izpletušies kinoļaudis un lūdza citus doties pa apkārtceļu.
Tālāk kafejnīcā varēja dabūt ļoti augstus saldējumus vafelītē, tos mēs nelaidām garām.
Vecākie bērni, tikuši pie cukura devas, aizmirsa par līdz tam pieveiktajiem ~14 km un kļuva pilnīgi nevaldāmi. Savukārt jaunākais izprasīja sev jaunu vafelīti, ko pārdevēja arī iedeva, turklāt bez maksas. Bija jau diezgan vēls un nācās ceļot uz patālo metro staciju. Vakariņās paņēmām netālu ceptu picu.