Grupa “Līvi” man asociējas ar to sastāvu, kas spēlē “Dzelzsgriezēju“. Jura Pavītola nav tajā sastāvā, tomēr viņš ir grupas “Līvi” dibinātājs. “Līvos” viņš bijis vairāk nekā 9 gadus līdz LPSR kultūras ministrs pavēlējis grupu uz 6 mēnešiem aizliegt par partijas un valsts politikas kritiku un neizpratni, Pavītolu atlaist un aizliegt kā izpildītāju, kā arī aizliegt dziesmu “Vairogi“.
“Līvi” gribējuši spēlēt tālāk un atteikušies no Pavītola patriotiskajām dziesmām. Juris Pavītols atstājis “Līvus” un devies tālāk uz Valmieru. Vēlāk viņš spēlējis grupās “Kvelde”, “Saime” u.c.
Grāmatas pirmajās apmēram 50 lappusēs autors bieži risina konfliktsituācijas – raksta, kā bijis patiesībā, ko darījuši un teikuši citi utt. Dažbrīd man kā lasītājam konflikti nav pat īpaši skaidri. Par laimi, tālāk Pavītols raksta par savu dzīvi visnotaļ hronoloģiski un, ja arī dažbrīd ar savu attieksmi, tad aprakstīto notikumu kontekstā.
Kā teicis Klāss Vāvere –
normāli “Līvi” ir sakašķējušies “Līvi”.
Ka lasītājs nespēju spriest, kam vairāk taisnība vai kā bijis patiesībā. Man nav pamata neticēt grāmatas autoram, tomēr jāuzklausa būtu visas puses. Ideāli būtu, ja viņi paši tiktu galā ar saviem redzējumiem uz tagadni un pagātni, bet drīzāk gan laikam pūcei aste ziedēs.
Bet grāmatā jau nav tikai par “Līviem” vai “Saimi”. Tajā ir arī par tā laika sadzīvi, braukšanu koncertēt. Ir arī par nacionālo jautājumu, par darbu zemessardzē un Valsts valodas inspekcijā. Par personīgo dzīvi nav daudz, arī konfliktiem reizēm pārlidots pāri. Tādā ziņā palīdz Daigas Mazvērsītes raksti Nacionālajā enciklopēdijā, jo tajos precīzi un pārskatāmi uzskaitīti notikumi un to secība.
Ne vienmēr, bet reizēm autobiogrāfiskās grāmatās mēdz būt kaut kas aizkustinošs. Šajā ir. Lasot grāmatu, man šķita, ka autors dzīvē ir kaitinoši principiāls, godīgs un mazliet naivs. Bet, ja tā visa nebūtu, man grāmata nepatiktu, tai trūktu ticamības momenta.
Vispār jau es neesmu “Līvu” fans. Jura Pavītola fans arī nē, es gluži vienkārši pārāk slikti pazīstu viņa daiļradi. “Līvu” dziesmām man ļoti svarīga ir izpildījuma versija, nevaru pat iedomāties, kurai vēl grupai man būtu tik izteiktas “patīkamās” un “nepatīkamās” versijas.
No tām “Līvu” dziesmām, ko šad tad klausos, jaunākā ir 1988. gada “Ozolam“. 1986. gada “Dzimtā valoda” ir fantastisks ģitāras solo. “Vecgada dziesmiņu” spēju klausīties tikai vecajā izpildījumā ar “jauno gadu”, nevis “ziemassvētkiem”.”Saldus saules” “Līvu zelts 1” mazliet klusinātais un neuzbāzīgais izpildījums, manuprāt, ļauj dziesmu uztvert vislabāk. Visvairāk man patīk “Saldus saule”, “Rudens vēju muzikants” un “Laika dziesmiņa“. Tā kā mani “Līvi” ir 1980.-1988.
Arī autors rakstījis par izpildījuma versiju, vēlējies panākt, lai Radio SWH savam Latvijas dziesmu topam nomaina versiju dziesmai “Vairogi”. Tas viņiem, izrādās, neesot bijis iespējams.
Daudzi nemaz nezinot “Līvu” agrākā posma dziesmas. Attiecībā uz sevi piekrītu. Izskaidrojums ir pavisam vienkāršs – lai dziesma būtu zināma, vajadzīgs tās ieraksts, ideālā gadījumā translācija televīzijā. Bet Pavītola kunga dziesmas allaž sanākušas pārāk nepareizas okupantu varai. Šķiet, nekādi ieraksti saglabājušies vai vismaz publiski pieejami nav. Ja gadījumā šīs rindas lasa kāds, kam tādi ieraksti ir, neklusējiet, laidiet tos tautās! Tā laika izpildījumi ir unikāli, mūsdienās ko tādu dabūt gatavu vairs nav iespējams. Ieraksta kvalitātes trūkumi aizmirsīsies, klausoties tā laika autentisko skaņu.
“Līvu” vēsture ir tik raiba, ka par to nepietiktu ne uzrakstīt grāmatu, ne parādīt filmu. Tur ir materiāls garam un interesantam seriālam.
Subjektīvais baudījums 8/10.
No savas pieredzes – esmu viens no pirmajiem, kas Liepājā sāka nodarboties ar lielo kafijas automātu biznesu. Uzstādīju arī pilsētas skārņos. Dzērienu nosaukumus sarakstīju latviski, uz ko dažas latviešu pārdevējas un klienti ieteica, lai nosaukumus minu arī krieviski, citādi man to produkciju nepirkšot. Aparātā bija divpadsmit dzērienu nominācijas. Pavēroju no malas, kā šo jaunumu uztvers publika? Un tavu brīnumu! Visvairāk dzērienus ņēma tieši krievvalodīgie, pirms tam gan kārtīgi izburtojot visus nosaukumus.
Un patiesi – ne vienu vien reizi krievvalodīgie solījās, ka latviešu valodu mācīšoties un galvenais – to lietošot, arī sodu noteikti samaksāšot, tikai lai nesūtot viņus atpakaļ uz Krieviju! Lai cik neticami, bet viena sieviete man tā arī skaļi pa visiem skārņiem nokliedza – ja viņai liek braukt atpakaļ uz Krieviju, tad viņa labāk gulšoties uz sliedēm! Un, jā! Jau drīz vien jutām, ka veikalos krievvalodīgie ar pārdevējiem sāk sarunāties, lai arī lauzīti, tomēr latviski, kas galu galā taču bija viens no mūsu mērķiem. Tāpat komisijā šķita pilnīgi pašsaprotami, ka, atrodoties blakus tik lielai izplesties gribošai valstij kā Krievija un ar tik lielu okupācijas laikā no tās iebraukušo un ievesto kolonistu kontingentu, mums, ja vien kā nācijai ir nodoms pastāvēt ilgtermiņā, savā nacionālajā stājā jābūt ne tikai divtik stipriem, bet cik nu iespējams, jāatbrīvojas no krievu-padomju simboliem un draudošās divvalodības, kas līdz tam šķita neiedomājami – jo kā gan, piemēram, uzbeks spēšot sarunāties Latvijā, ja ne krieviski?!