Komandoru dabūju pirms laba laika dzimšanas dienā. Uzreiz tam klāt neķēros, bija citas grāmatas. Gribēju sagaidīt pareizo noskaņojumu. Tas pienāca pēc vairākiem mēnešiem. Kur varēju, grāmatu ņēmu līdzi, lasīju atkal automašīnā kā pasažieris.
Komandors sastāv no divām grāmatām. Biju ticis otrās grāmatas pusē, kad izstāvēju bibliotēkā rindu uz Kinomākslu un nācās ņemt gandrīz mēnesi garu pauzi. Pēc tam padomāju un sapratu, ka jēdzīgāk būtu lasīt no jauna. Bija pat atsevišķas nelielas detaļas, ko biju palaidis garām pirmajā lasīšanas reizē. Un tā es šo grāmatu izlasīju apmēram 1,75 reizes.
Mani nekad nav uzrunājuši Murakami grāmatu nosaukumi. Varbūt vienīgi Underground. Parasti grāmatas nosaukumu var saprast tikai tad, kad laba daļa no tās jau ir izlasīta.
Kas ir Komandors, kāpēc viņu jānogalina? Izrādās, Komandors ir gan ideja, gan attēls. Vienā gadījumā tas ir noslēpumains stāsts par pagātni, bet otrā līdzeklis nopietna noslēpuma atšķetināšanā.
Galvenais varonis ir vienkāršs mākslinieks, kam padodas izcili portreti. Izrādās, sieva grib viņu pamest un mākslinieks, nestrīdoties pretī, aizbrauc prom. Viņš ilgi braukā pa Japānu līdz sarunā pieskatīt draugam piederošu māju kalnos. Tā ir piederējusi drauga tēvam, slavenam māksliniekam. Tad galvenais varonis uziet noslēptu gleznu un viss sākas. Vai arī sākās jau ātrāk, ceļojumā satiekot biedējošu vīrieti un sievieti, kas vēlējās, lai viņu sit un žņaudz?
Parādās kaimiņš, noslēpumaina bedre, 13 gadus veca modele ar tanti, un ideja, iemiesojusies Komandora izskatā. Mistisku momentu ir daudz. Un šis nav nekāds kriminālromāns, diezgan daudz kas paliek neizskaidrots.
Protams, arī šajā grāmatā ir Murakami raksturīgā atmosfēra un ļoti pieklājīgi cilvēki. Es nepārzinu ne gleznošanu, ne zīmēšanu, tāpēc viegli mani piemānīt, tomēr šķita, ka autors ticami atklāj arī dažādas mākslinieku darba nianses un tehniskas detaļas.
Grāmatu lasīt bija ļoti patīkami. Tomēr šī gan būs pirmā Murakami grāmata, par kuru man jāsaka, ka beigas īsti nepārliecināja. Varbūt neuzmanīgi lasīju? Tomēr man tā arī neizdevās rast loģisku pamatojumu, kāpēc galvenajam varonim bija jādodas metaforu pasaulē. Tas beigu beigās neko nemainīja. Un tālākais, pats noslēgums, nudien, tas vairāk piederētos rakstnieka-iesācēja grāmatai.
Lasīju, ka autors Komandoru rakstījis zināmā mērā kā savu Lieliskā Getsbija versiju. Tā kā Getsbiju nebiju lasījis, ieinteresējos un vēlāk to izlasīju. Zināma līdzība ir, bet apmēram kā motociklam ar automobili.
Vēl viens otrs Haruki Murakami darbs man palicis nelasīts. Kādā brīdī, cerams, turpināšu. Šķiet, tuvākajā bibliotēkā esošos darbus esmu izlasījis visus, arī grāmatnīcā neko nelasītu vairs nemanīju.
Drīzumā solot izdot arī jaunu grāmatu. Pirmo reizi galvenais varonis būšot sieviete.
Lai vai kā, lai autoram laba veselība un labs noskaņojums, strādājot pie saviem darbiem! Subjektīvais baudījums 8/10.