Kinomākslas grāmatu labu brīdi gaidīju bibliotēkas rindā. Protams, saņēmu to diezgan nepiemērotā laika periodā, bet, kur liksies, jāķeras vien klāt. Nācās pat Haruki Murakami nolikt malā.
Grāmata izrādījās paprāvs klucītis ~600 lappušu biezumā. Saprāta robežās lasīju, kad vien varēju. Iemanījos lasīt pat automašīnā (ne pie stūres), bet tik un tā vajadzēja trīs nedēļas, lai pabeigtu, turklāt visu tekstu vārds vārdā pat neizlasīju. Tēmu klāsts bija visnotaļ plašs.
- Kino uzņēmējdarbības puse, filmu dzīves cikls, tai nepieciešamie darbinieki, vispārīgs un detalizēts tehnoloģiju apraksts.
- Filmu nogādāšana publikai, izplatīšanas veidi.
- Filmas forma, nozīme, funkcija.
- Filmas stāsts, sižets, telpa un laiks.
- Filmas stils, mizanscēnas komponenti, kostīmi, apgaismojums, aktieru darbs.
- Kadra veidošana, kontrasts, kustības maiņa, perspektīva, kameras pozīcija.
- Montāža, tās veidi.
- Kino skaņa, tās uztveramās īpašības, slāņi, ritms.
- Filmu žanri, to vēsture. Dokumentālās, eksperimentālās un animācijas filmas.
- Filmu kritiska analīze, tās paraugi.
- Kino rašanās, vēsturiskā attīstība, izmaiņu iemesli.
- Kino adaptācijas, ar to saistītās problēmas, televīzijas ietekme uz kino.
- Papildus resursi katrai no nodaļām.
Grāmatas autori piemin daudz un dažādas filmas. Daļu no tām esmu redzējis, viena otra mani neinteresē, bet dažām piefiksēju nosaukumus, lai varbūt noskatītos nākotnē. No pēdējām esmu jau paspējis noskatīties The Godfather, Andalūzijas suni un eksperimentālo Neighbours.
Vairāk uzmanības pievērsts vecām, klasiskām filmām. Pieņemu, ka parasts “tikai jauno, populāro” filmu skatītājs varētu būt redzējis diezgan maz no visa pieminētā.
Ļoti iemīļots ir Pilsonis Keins, tas ticis pieminēts un analizēts atkal un atkal. Nevaru strīdēties par tās vēsturisko nozīmi, bet esmu šo filmu savulaik redzējis un, godīgi sakot, mani tā īpaši neuzrunāja.
Latviešu filmas pieminētas nav. Pat Vecāks par desmit minūtēm nē. Nedomāju, ka tas liecina kaut ko par latviešu kino, drīzāk par pašu autoru redzes loku. Neko gan nepārmetu, filmu ir ļoti daudz un noskatīties var tikai mazu daļu no tam visām. Mazliet brīnījos, ka ne ar vienu vārdu nav pieminēta arī kāda no Monty Python filmām. Bet Žaks Tatī un Basters Kītons ir. Ir arī Hičkoks un Frics Langs. Nedaudz arī Deivids Linčs. Daudz uzmanības izpelnījies Sergejs Eizenšteins. Saprotu, ka pelnīti, tomēr mūsdienu kontekstā sajūsmu par PSRS / Krievijas mākslu uztveru īgni.
Nodaļas par vēsturi un kino izplatīšanu man šķita ļoti interesantas. Apgaismojuma piemērus bija aizraujoši pētīt, līdz šim to nekad nebiju ievērojis. Tāpat nebiju iedomājies, ka televīzijas nelielie ekrāni piespieduši kino pievērsties tuvplāniem.
Bija ļoti garlaicīgi lasīt piemērus, kā pareizi rakstīt atsauksmi par filmu. To, starp citu, darot šādi – izvēlas ideju, ko jums izraisījusi filma (Uļa ir par lauku sieviešu spēku). Tālāk attīstietiet, pamatojiet šo ideju (Uļa kopš bērnības radusi daudz fiziski strādāt). Izveidojiet filmas segmentāciju (Uļa bērnībā, Uļu uzaicina trenēties, pirmās sacensības, triumfs). Atzīmējiet spilgtus filmas tehniskos paņēmienus (bumbas pielīdzināšana austošai saulei Latvijas ģērbonī). Galu savilkšana (varbūt Uļa nav tipiska sieviete, tomēr apliecina, ka lauku sievietes ir ļoti spēcīgas). Ja es būtu profesionāls filmu kritiķis, varbūt rīkotos līdzīgi, tomēr man personīgi piedāvātais šablons nepatīk. Ja pamatojamā ideja būs izvēlēta neveiksmīgi, tālākais darbs izskatīsies samākslots un kritika izskatīsies pēc viedokļa, nevis analīzes.
Subjektīvais baudījums 8/10. Ja interesē kino un gribas grāmatu nesteidzīgi izbaudīt, tad to vēl var iegādāties Nacionālajā kino centrā.