Par 1995. gada terora aktu Tokijā un Haruki Murakami grāmatu “Underground: The Tokyo Gas Attack and the Japanese Psyche”

Pētot sarakstu ar Haruki Murakami grāmatām, pamanīju sadaļu darbiem, kas nav daiļliteratūra. Daļa no tiem nav aprakstīta, bet daži ir. Šis bija, tāpēc uzklikšķināju un lasīju tālāk.

Par uzbrukumu ar gāzi Tokijā? Murakami? Patiešām?

Es nespēju noticēt tam, ko redzēju. Haruki Murakami nav žurnālists. Tēma ir nopietna un smaga. Autors raksta daiļliteratūru, lielākoties ar fantāzijas elementiem. Kāpēc pievērsties terora aktam? Varbūt tā ir vienkārši īsa apcere? Bet tas arī neizskatītos pēc Murakami.

Vārdu sakot, man radās daudzi jautājumi un ierakstīju šo grāmatu lasāmo grāmatu sarakstā. Pēc vairākām stundām, kad jau vajadzētu doties pie miera, man tomēr nebija miera, kamēr nebiju pārliecinājies, ka plašajās internetā ārēs šī grāmata ir atrodama un lejuplādējama. Nākošajā dienā sāku to lasīt.

1995. gadā Tokijā 20. martā, pirmdienas rītā notika terora akts. Metro iekāpa pieci vīrieši – katrs savā stacijā un vilcienā. Katram līdzi bija divi vai trīs nelieli plastmasas maisiņi, katrs apmēram puslitra tilpumā. Šajos maisiņos bija iepildīts šķidrs zarīns. Lai nerastos aizdomas, maisiņi tika paslēpti svaigās avīzēs. Vīrieši nobrauca pieturu vai divas, nolika avīzēs ievīstītos maisiņus zemē un pirms izkāpšanas pārdūra tos ar uzasinātu lietussarga galu. Šķidrums sāka tecēt laukā no maisiņiem un, kā tas zarīnam raksturīgi, strauji izgaroja. Cilvēki saindējās ar gāzi. Slimnīcā vērsās aptuveni pieci tūkstoši cilvēku. Gandrīz tūkstotim bija problēmas ar redzi, 37 cilvēki bija nopietni cietuši, 17 cilvēku stāvoklis bija kritisks, bet 14 cilvēki nomira.

Es atceros, ka šis gadījums bija pieminēts televīzijā. Toreiz nodomāju – laikam jau viņiem Japānā tādi terora akti mēdz gadīties, un aizmirsu.

Mans priekšstats bijis pagalam kļūdains. Japāna līdz tam bijusi viena no drošākajām valstīm pasaulē. Tiesa, pirms tam bijis uzbrukums Macumoto, arī ar zarīna gāzi. Bet īstenots citādāk – automobilī bijusi iemontēta iekārta līdzīga apgrieztam putekļu sūcējam, kas pūtusi gāzi laukā no mašīnas. Mērķis bijis noindēt tiesnešus, kas noteikti spriestu tiesu ne tā, kā reliģiskajai kustībai Aum Shinrikyo vajag. Vakarā teroristi piebraukuši pie tiesas ēkas, bet tā jau esot bijusi slēgta. Tāpēc piebraukuši pie ēkas, kurā tiesneši dzīvojuši, un palaiduši gaisā 12 litrus zarīna. Nav ziņots par tiesnešu likteni, bet 8 cilvēkus nogalinājuši, gāzei ieplūstot pa atvērtajiem logiem. Arī terora aktu metro īstenoja Aum Shinrikyo.

Zarīns ir viena no indīgākajām zināmajām vielām. To izgudrojuši 1938. gadā Vācijā. Otrajā pasaules karā to nelietoja, kaut arī bija saražots diezgan daudz. Hitlers neesot gribējis. Pirmoreiz to masveidā lietojis Sadams Huseins 1988. gadā. No 1997. gada zarīns esot aizliegts ANO Ķīmisko ieroču konvencijā. Tas gan nav traucējis to lietot pavisam nesenā pagātnē Sīrijā. Esot izgudrotas arī jaudīgākas indes, piemēram, VX, bet tā neizgarojot, tāpēc to pielietot ir daudz sarežģītāk.

Zarīns esot līdzīgs lauksaimniecības pesticīdiem. Tas bloķē vielu, kas ļauj muskuļiem atbrīvoties, un tāpēc tie paliek saspringti. Ievērojami sašaurinās acu zīlītes, kļūst grūti elpot, tek deguns. Seko nelabums, vemšana, siekalošanās, tek asaras. Cietušais var arī apčurāties un apkakāties. Tam seko nekontrolēta muskuļu saraušanās, krampji. Visbeidzot cilvēks zaudē samaņu un nosmok. Svarīgi ir iespējami ātrāk injicēt pretindi. Ļoti grūts uzdevums apstākļos, kad vēl nav zināms saindēšanās iemesls, un pacientu ir tūkstošiem. Aculiecinieki to saukuši par elli zemes virsū. Ātrās palīdzības mašīnas braukušas ar lielu kavēšanos. Vienā no metro stacijām pirmā ātrās palīdzības mašīna ieradusies vien pusotru stundu pēc uzbrukuma. Katrā ziņā uzmācīgi žurnālisti ar televīzijas kamerām ieradušies daudz ātrāk. Vietām cilvēki pašorganizējušies un centušies apturēt garām braucošus automobiļus, lai tie aizvestu cietušos uz slimnīcu. Vai jūs gribētu savā automobilī uzņemt svešu, puņķainu, klepojošu, vājredzīgu, vemjošu, varbūt arī apčurājušos vai apkakājušos cilvēku, īpaši, ja nezinātu, ka viņš ir cietis terora aktā? Bet japāņi savus līdzcilvēkus automobiļos uzņēmuši. Protams, bijis arī ne mazums garāmgājēju, kas steigušies uz darbu un nekā nav mēģinājuši palīdzēt, tajā skaitā apsargi un pat policisti.

Nav arī viegli pieņemt lēmumu izņemt vilcienu no satiksmes, ja nevar saprast, kas notiek. Kādā vilcienā pasažieriem bijis slikti, tos izveduši, iekāpuši citi pasažieri, tiem palicis slikti, tos izveduši un tā tālāk. Vilciens ticis pārmeklēts, bet atbildīgais darbinieks it kā neesot ieraudzījis zarīna maisiņus. Vēlāk vilciens pārmeklēts vēlreiz, atrasti maisiņi, saslaucīta grīda un vilciens palaists braukt tālāk, un atkal pasažieriem slikti… Šis vilciens izņemts no satiksmes stundu un četrdesmit minūtes pēc zarīna palaišanas. Laimīgā kārtā šajā vilcienā mirušo nav bijis, iespējams, tāpēc, ka pārdurts tikai viens no maisiņiem un arī tikai vienreiz.

Tīram zarīnam neesot ne specifiska aromāta, ne krāsas. Bet zarīnu iegūt nav vienkārši. Pēc ANO novērtējuma reliģiskā organizācija Aum Shinrikyo zarīna ieguvē investējusi 30 miljonus ASV dolāru. Jā, bet ko lai citu dara, ja ar bioloģiskajiem ieročiem nekādi neveicas? Urānu Austrālijā arī neesot atraduši un iecerētā atombumba bijusi jāaizmirst. Aum Shinrikyo pirmajā uzbrukumā Macumoto, indējot tiesnešus, esot lietots daudz tīrāks un efektīvāks zarīns. Metro terora aktam organizācija steigusies un, iespējams, tāpēc izgatavotais zarīns bijis ar brūnu nokrāsu, jūtamu smaku un mazāk efektīvs.

Nez, kā būtu sanācis ar vainīgo atrašanu, ja viens no viņiem pats nebūtu pieteicies policijā un izstāstījis visu ko zina. Viņš tagad ir ieslodzīts uz mūžu. Dažiem izdevies bēguļot vēl gadiem ilgi un notverti tikai pēc Murakami grāmatas publicēšanas.

Kādudien grāmatas autors esot žurnālā pamanījis vēstuli, kurā sieviete raksta, ka viņas vīrs cietis terora aktā, pēc tam pasliktinājusies veselība un viņš vairs nav spējis strādāt tikpat labi kā agrāk. Atmosfēra darbā kļuvusi grūti izturama un vīram nācies darbu pamest. Kāpēc tas tā ar viņiem tā noticis?

Haruki Murakami ilgi nav varējis aizmirst šo vēstuli. Kāpēc terora aktā cietušajiem jācieš divreiz? Kas notika ar šo sievieti? Tā autors izlēma intervēt terora aktā izdzīvojušos. Autors vēlējies, lai katrs intervējamais pastāsta par sevi – kur dzimis, audzis, par savu ģimeni un darbu, lai lasītāji redzētu reālus cilvēkus ar viņu bailēm, cerībām, pieņēmumiem un dilemmām. Intervijām tika veltīts gandrīz vesels gads. Nebija nemaz tik viegli atrast intervējamos, lielākā daļa atteicās runāt. Bija arī divi gadījumi, kad intervējamie neļāva iekļaut grāmatā jau sagatavotu interviju. Pāri palika 60 intervijas. Manuprāt, nožēlojami, bet angļu valodas tulkojumā, ko pats lasīju, no 60 intervijām saglabātas tikai 34.

Katrs no uzbrukumiem arī īsi aprakstīts – kā sauca to izpildītājus, ko viņi darījuši pirms pievienošanās Aum Shinrikyo, kur iekāpuši, kurš šaubījies, kurš piepeši nobijās, bet tomēr savu uzdevumu izpildīja, kurš pats mazliet saindējās, bet kurš pārdūra tikai vienu maisiņu un to pašu tikai vienu reizi, kā arī nopietni cietušo un nogalināto skaits.

Izdzīvojušo stāsti zināmā mērā ir līdzīgi cits citam, bet katrs no tiem ir unikāls.

• Daudzi domāja, ka uznācis nogurums un piepeša saaukstēšanās. Katrā ziņā ir laicīgi jātiek līdz darbam! Daudzi tikai vēlāk darbā uzzinājuši par terora aktu no televizora vai no kolēģiem. Pēc tam viņi devušies uz slimnīcu vai aizvesti uz to.
• Cietušajiem bieži bijis bezmiegs, uzmācīgi murgi. Paliekošākas sekas mēdza būt pasliktinājusies redze, nespēja koncentrēties, vājums, viegla aizkaitināmība. Kādai sievietei kļuvis bail iet ārā, par metro nemaz nerunājot. Citu vajā murgi, hronisks nespēks un ir reizes, kad viņa nespēj iekāpt metro, jo kājas atsakās klausīt, bet tik un tā viņa nav atļāvusies paņemt kaut vienu brīvu dienu.
• Mirušo vidū bijuši metro darbinieki, kuru pienākums bijis rūpēties par tīrību un kārtību. Šie cilvēki bija tie, kas paņēma avīzēs ievīstītās zarīna paciņas, iznesa no vilcieniem, izmeta miskastē un saslaucīja zarīna peļķes vilcienā.
• Viens no vēlāk mirušajiem darbiniekiem tika aizvests uz slimnīcu ar televīzijas busiņu. Braukuši pie sarkanajām gaismām un pretējā virzienā vienvirziena ielās. Bet tur, redz, ārsts esot bijis aizņemts, tāpēc cietušais atstāts uz ielas. Vedēji bijuši spiesti lūgties, lai taču beidzot kāds pievērš mirstošajam cilvēkam uzmanību, līdz atnācis kāds ārsts. Slimnīcā pat vairāk nekā stundu pēc terora akta nav bijis ne jausmas, ka jābūt gataviem uzņemt terora aktā cietušos.
• Viens no metro darbiniekiem mēdzis teikt sievai “Atceries, ka es varu šovakar arī nebūt mājās”. Tieši viņš – Tošiaki Tojoda bija tas, kurš paņēma ar savām kailajām rokām avīzēs ievīstītas zarīna paciņas un iemeta tās miskastes maisā. Atšķirībā no diviem citiem savas stacijas kolēģiem, kas tīrīja zarīna atstāto šmuci, viņš tomēr izdzīvojis un pat atgriezies tajā pašā darbā. Tošiaki Tojoda pat nav bijis pārsteigts par terora aktu, jo katru dienu stacijā redzot cilvēku sliktākās puses.
• Micuteru Izucu pēc uzbrukuma aizgājis uz darbu, tad uz slimnīcu pārbaudīt acis un visbeidzot mājās. Tur jaunākais bērns sācis sūdzēties, ka sāpot acis. Tēvs padomāja un izmeta laukā savu uzvalku un pat kurpes, jo zarīns iesūcoties apģērbā. Vieglāk tika cauri tie, kas nomainīja drēbes. Kad Micuteru Izucu paziņoja sievai, ka cietis terora aktā un kas ar viņu tajā noticis, viņa uz to gandrīz nereaģēja. Micuteru Izucu jau ilgāku laiku bija pārdomājis savu laulības dzīvi un nākošajā dienā pieprasīja šķiršanos.
• Ajai Kazuguči paveicies, ka viņa vagonā aizsnaudusies, jo līdz ar to viņas elpošana bijusi sekla un nav saelpojusies tik daudz zarīna. Savukārt Hideki Sono aizsnaudies ilgāk un pamodies, kad visiem vajadzēja kāpt ārā. Viņš ar grūtībām spējis elpot, tikpat kā neko nav redzējis, tomēr kaut kā ticis līdz slimnīcai. Kļuvis aizvien sliktāk, bet kāds viņu apskatījis tikai pēc trīs stundu gaidīšanas.
• Kendzi Ohaši nesen uzcēlis māju un cītīgi maksājis kredītu. Gājis uz ierasto autobusu, bet tas pirmo reizi dzīvē nevis kavējis, bet aizbraucis agrāk. Tā rezultātā viņš nokavējis savu ierasto vilcienu un braucis ar vēlāku, kurā bijis zarīns. Saindēšanās bijusi smaga. Galvas un acu sāpes tā arī Ohaši nav atstājušas. Kļuvis ļoti bail braukt ar metro. Viņš atzīst, ka būtu bijis daudz vieglāk, ja toreiz uzbrukumā būtu nomiris. Bet ģimenes dēļ jāturpina cīnīties.
• Intervēts kādas cietušās brālis. Viņš ļoti pozitīvi raksturojis savu pašaizliedzīgo māsu, kas smagi cieta no zarīna. Kad brālis devies pie viņas uz slimnīcu, viņas seja izskatījusies drīzāk kā mirušam, nevis aizmigušam cilvēkam. Ārsti uzskatīja, ka viņai praktiski nav izredžu atveseļoties. Pēc 10 dienām māte teica, ka meitai labāk vajadzēja nomirt. Brālis to nespēja pieņemt. Pēc vairākiem mēnešiem jau citā slimnīcā māsa spējusi pakustināt labo roku un pat nedaudz, lai arī ļoti neskaidri, runāt. Brālis, lai arī viņam ir sieva un bērni, apciemo māsu katru otro dienu. Ceļā aiziet vairākas stundas. No sākuma nevarēja pat saprast, vai cietusī vispār zina, kas ir brālis.
• Autors lūdzis augstāk aprakstītajam brālim iespēju redzēt un vismaz mēģināt intervēt viņa māsu. Galu galā brālis un viņa ģimene piekrituši un Haruki Murakami slimnīcā saticis jauno sievieti. Autors neslēpj, ka šo ir ļoti grūti aprakstīt, viņam nav pārliecības, vai tas izdosies. Un, ja autoram to ir grūti aprakstīt, tad man vispār neiespējami. Murakami ir saskatījis milzīgu kontrastu starp fizisko ķermeni ļoti bēdīgā stāvoklī un cilvēku tajā. Ejot uz slimnīcu, autors vēlējies meiteni kaut kā iedrošināt, bet viņam nebija ne jausmas kā. Izrādījās, ka viņai iedrošinājums ne vien nav vajadzīgs, bet viņa pati iedrošinājusi autoru. Šajā intervijas aprakstā ir kaut kas pārcilvēcīgs, kā dēļ ir vērts lasīt visu pārējo grāmatu.
• Hirošige Sugazaki vagonā jutis, ka kļūst slikti, un mēģinājis izkāpt. Kājas nav klausījušas, bijis slikti, grūti redzēt. Pašam licies, ka izdevies izkāpt, bet neko vairs nav atcerējies. Vēlāk viņš redzējis sevi televīzijā, guļam uz vagona grīdas. Tur Hirošige Sugazaki bijis vismaz pusstundu līdz stacijas darbinieki viņu iznesuši ārā. Slimnīcā viņš gulējis komā trīs dienas. Uz meitu aicinājumiem nemirt un turēties nav reaģējis, bet teikums no gaidībās esošās meitas “Ko tad, ja tu nekad neredzēsi sava mazbērna seju?” viņu atmodinājis. Brīnumainā kārtā Sugazaki nekas nav sāpējis, tikai 9 dienas nav varējis atcerēties nesen notikušo. Kļuvis bail naktīs, bail pieskarties jebkam aukstam, nav varējis pat viens pats vannā iet. Tomēr, kad bijis jāatgriežas darbā, viņš devies uz vilcienu tajā pašā laikā un devies apsēsties tajā pašā vagonā, tajā pašā vietā un vēl paskatījies uz vietu, kur bija nomesti zarīna maisiņi. Tas palīdzējis atbrīvoties.
• Maikls Kenedijs no Īrijas redzējis, kā vagonā samaņu zaudē jauna sieviete. Lai arī pašam bijis slikti un asarojušas acis, viņš tomēr centies viņu izvilkt no vagona un dabūt virszemē. Maikls esot dzirdējis, ka uzbrukumā mirusi arī 21 gadu jauna sieviete un domājis, vai tā bijusi viņa. Vēlāk, pašam guļot slimnīcā, viņš sevi redzējis televīzijā, nokritušu uz zemes. Maikls Kenedijs nodomājis, ka vajadzētu piezvanīt sievai un pateikt, ka ar viņu viss kārtībā, jo, ja nu viņa arī redz to pašu kadru. Un patiešām Maikla meita uzreiz pēc tam redzēja tēti televīzijā!
• Noburu Terajima izkāpis no metro un mēģinājis aiziet līdz darbam, bet gandrīz neko nav redzējis un apmaldījies. Viņš domājis, ka plīsis asinsvads un uzreiz domājis par sievu stāvoklī un hipotekāro kredītu. Kaut kā līdz darbam viņš tomēr ticis, bet nespēj atcerēties, kā tieši. Arī vēlāk viņam pasliktinājusies atmiņa.
• Naojuki Ogata centies citiem palīdzēt, apturot uz ielas automobiļus un lūdzot uzņemt tajās cietušos. Viņš to darījis apmēram stundu un pats smagi saindējies, dodoties atpakaļ uz staciju, lai palīdzētu iznest tur palikušos. Nopietni cietuši arī citi brīvprātīgie glābēji. Pa šo laiku esot atbraukusi tikai viena ātrās palīdzības mašīna.
• Mičiru Kono izkāpis no metro un redzējis stacijā guļošu vīrieti, raustot rokas un kājas it kā pēdējā stundiņa būtu klāt. Mičiru uzreiz bijis klāt, kādas 6-7 minūtes centies viņu noturēt, bet beigu beigās cietušais nomiris. Turpat blakus citi centušies palīdzēt kādai sievietei, bet viņa arī nomirusi, tikai divas dienas vēlāk. Kad Mičiru sajutis dīvainu smaku, viņš uzreiz skrējis, cik ātri var, prom no stacijas, jo domājis, ka kuru katru brīdi var sekot sprādziens. Citi cilvēki bijuši ļoti lēni, daži pat devušies pretējā virzienā, bet Mičiru ārkārtīgi steidzies līdz virszemē pie krustojuma pilnībā zaudējis redzi. Tik un tā viņš devies uz priekšu līdz pakritis un kāds jautājis, vai viņam nevajag palīdzēt. Svešinieks viņu aizvedis uz slimnīcu, negaidot ātro palīdzību, bet to Mičiru vairs neatceras. Viņš esot bijis par mata tiesu no nāves, ģimene, redzot viņa stāvokli slimnīcā, jau bijuši gatavi vissliktākajam. Stāsta, ka viņš slimnīcā tā esot kliedzis “Es negribu mirt!”, ka to varējuši dzirdēt pat reģistratūrā. Mičiru pēc atveseļošanās redze kļuvusi vājāka, tomēr viņš centies atsākt strādāt, cik ātri vien iespējams. Arī Mičiru vēlāk devies uz to pašu metro vilcienu un apsēdies tajā pašā vietā. Tāpat viņš gāja sameklēt vietu, kur bija pakritis un izrādījās, ka tas bijis daudz tuvāk stacijai, nekā viņam licies.
• Keiiči Išikura tikai gājis garām metro stacijai un redzējis šausmīgo skatu ar cietušajiem. Viņš palūkojies lejupejošajās kāpnēs uz metro staciju, nokāpis dažus pakāpienus zemāk un uzreiz gājis prom. Ar to pieticis. Drīz viņam palicis slikti, bijis jāvemj, satumsis skatiens. No tā laika viņam ir pastāvīgas problēmas ar redzi.
• Keniči Jamazaki sēdēja metro vagonā un izdzirdēja paziņojumu, ka visiem jāpamet vilciens un stacija indīgas gāzes dēļ. Cilvēki neesot īpaši steigušies, viņš pats bijis faktiski pēdējais. Pa ceļam manījis pakritušus vairākus cilvēkus bez samaņas, bet nav nobijies un mierīgi devies prom. Ārā viņam palicis aizvien sliktāk. Jamazaki izlēmis doties uz autobusa pieturu, jo tur noteikti sastaps kādu no darba kolēģiem. Pieturā viņš vairs nav spējis nostāvēt kājās, nav varējis parunāt un apsēdies uz trotuāra. Neviens garāmgājējs viņam nav pievērsis uzmanību, mazums, kādam svētdienas dzertiņš ieildzis. Jamazaki tiešām atrada darba kolēģis un aizveda ar taksometru uz slimnīcu.
• Intervēti arī mirušā Eidži Vadas vecāki un sieva, kas tobrīd gaidījusi bērniņu. Viņi vairāk stāsta par savu un Eidži dzīvi, nevis terora aktu. Mirušajam nav bijis atļauts ne pieskarties, ne iet tuvumā, ne arī palikt vienā telpā ilgāk par vienu minūti. Tuviniekus neatlaidīgi vajājuši žurnālisti, bet allaž sagrozījuši viņu teikto pilnīgi citādāk. Sieva labprāt nogalinātu Aum Shinrikyo līderi Šoko Asaharu pati savām rokām, jo ātrāk, jo labāk.
• Savukārt Koičiro Makitam pēc izkāpšanas no metro kaklā bijusi dīvaina sajūta un arī skatiens nedaudz satumsis. Viņš devies uz darbu, bet tur ziņās dzirdējuši, ka visiem ar saslimšanas pazīmēm jādodas uz slimnīcu. Labi, Makita devies uz tuvāko slimnīcu. Tur nav zinājuši ne par terora aktu, ne ko ar viņu iesākt. Pēc stundas nīkšanas viņu aizsūtījuši pie policista, lai tas izstāstot, kur doties. Policists, aci nemirkšķinot, izsaucis ātrās palīdzības automobili un Makita aizvests uz slimnīcu, kur viņu jau gaidījuši trīs ārsti. Makita savu vieglo simptomu dēļ juties ļoti neērti. Pēc dažām nedēļām pie viņa atnākuši divi izmeklētāji un nopietni pratinājuši, jo kāds no aizdomās turētajiem izskatījies viņam līdzīgs.
• Intervēts arī medicīnas doktors Toru Saito. Viņš ir ļoti pieredzējis un ikdienā kopā ar citiem ārstiem izlemj, kā rīkoties sarežģītos gadījumos. Ikdienā cilvēki ar zarīnu nesaindējas, līdz ar to ārsti uzreiz nezina, ko tādos gadījumos darīt. Pēc tiesnešu indēšanas uzbrukuma Macumoto viņi slimnīcā apguva saindēšanās pazīmes un ārstēšanas metodes. Saņemot pirmo cietušo, ārstiem nav bijis skaidrs, vai cietušais saindējies ar cianīdu vai zarīnu. Pagājis daudz laika, līdz tikuši par to skaidrībā, turklāt par to pastāstījuši televizorā, nevis kāds piezvanījis uz slimnīcu un pateicis. Grūtākais esot bijis atšķirt, kuri pacienti bijuši jāhospitalizē, jo skaidrs, ka visiem nepietiks vietu. Tāpat cietuši ārsti un māsiņas, jo nav zinājuši, ka pacientu drēbes piesūcas ar gāzi, tāpēc tās jānomaina.
• Visbeidzot uzrunāts doktors Nobuo Janagisava, Šinšu universitātes medicīnas skolas vadītājs. Viņiem 20. martā bijis izlaidums. Sagadīšanās pēc šajā dienā bijis plānots arī publicēt Macumoto uzbrukuma izpētes rezultātus. Deviņos no rīta zvanījis žurnālists un informējis par uzbrukumu. Doktors sācis skatīties televizoru. Pēc pazīmēm spriežot, tam vajadzēja būt zarīnam vai līdzīgai gāzei. Universitātē pēc Janagisavas iniciatīvas nekavējoties apzvanījuši slimnīcas, lai stāstītu par ārstēšanas metodēm un nosūtītu papildus informāciju faksā. Ja tā nebūtu izlaiduma diena, Janagisava būtu ierauts ikdienas darbos un nekam nebūtu laika. Parasti neviens ārsts pēc savas iniciatīvas neapziņotu slimnīcas, bet Macumoto uzbrukumā tika noindēts viens no Janagisavas labākajiem studentiem.

Intervijām seko paša autora pēcvārds.

Turpmākos mēnešus pēc uzbrukuma masu mediji bijuši pārsātināti ar visa veida “ziņām” par Aum Shinrikyo. Bet nav ziņots, ko cilvēki metro darīja, ko viņi redzēja, kā jutās un ko domāja. Šķiet, lielākā daļa japāņu pie terora akta tēmas vairs nekad negribētu atgriezties. Tēma ir izteikti melnbalta – labie pret sliktajiem – bet, lai no nelaimes mācītos, vajadzīgs palūkoties uz to no cita rakursa.

Tālāko domas izklāstu nav viegli saprast, ja lasītājs nav redzējis ne Aum Shinrikyo vēlēšanu kampaņu, ne masu mediju melnbalto vēršanos pret pret to. Autors uzskata, ka Aum Shinrikyo bija ļoti ienīsti arī pirms terora aktiem, jo šī reliģiskā kustība parastajiem japāņiem atgādinājusi viņus pašus, viņu slēpto underground.

Kā cilvēki spēja iesaistīties Aum Shinrikyo, ja viņiem bija jāatsakās no personīgajām lietām, personīgās brīvības, jāatsakās no savām ģimenēm un sevis paša prāta spriedumiem? Jo iesaistītie jutās visai komfortabli! Beidzot kāds viņus pieskatīja, pasargāja no uztraukumiem jaunās situācijās un deva iespēju nedomāt pašiem. Abpusēji izdevīgs darījums.

Katram cilvēkam ir savs stāsts par sevi. Viņš vienlaicīgi ir gan subjekts, gan objekts. Cilvēki nespēj ilgstoši dzīvot bez sajūtas, ka viņu stāsts turpinās. Tam nav jābūt apzinātam, tas ir sapnis, ko mēs katrs turpinām sapņot par sevi. Bet bez pareiza ego nevar radīt personisku stāstījumu. Un te ir bijis risinājums – uzticēt savu ego citai personai un saņemt stāstījumu no tās. Stāstam nav jābūt ne sarežģītam, ne oriģinālam. Šoko Asahara ir mācējis savu pārstrādāto stāstu uzspiest citiem cilvēkiem. Tas ir bijis slikts stāsts. Bet vai tad kāds cits viņiem piedāvāja dzīvotspējīgāku alternatīvu?

Vai tu pats nekad neesi piedāvājis daļu no sevis kādam vai kaut kam, pretī saņemot “stāstu”? Vai neesam uzticējuši daļu sevis kādai augstākai Sistēmai vai Kārtībai? Un, ja tā, vai šī Sistēma kādā brīdī no mums nav pieprasījusi sava veida “neprātu”? Vai tavs šī brīža stāsts patiešām un patiesi ir tavs? Vai tavi sapņi tiešām ir tavi sapņi? Vai tie nevarētu nebūt kāda cita vīzijas, kas agrāk vai vēlāk varētu pārvērsties murgos?

Autors stāsta vēl daudz ko citu, tajā skaitā par grūtībām atrast īstos vārdus, paša pieredzēto un savām izjūtām. To nevar pārstāstīt. Murakami doma lido kā smalks pavediens gaisā, ko nav iespējams izņemt no grāmatas konteksta, to nesaplēšot.

Oriģinālajā japāņu versijā grāmata ar to arī beigusies. Angļu valodas tulkojumam pievienota arī otrā daļa – autora intervijas ar Aum Shinrikyo biedriem. Viss sākas ar autora ievadu.

Haruki Murakami kritizēts, ka viņa grāmata bijusi vienpusēja, bet tieši tāda tā arī bija iecerēta. Tomēr pēc tās publicēšanas autors vēlējies gūt arī savu personīgo priekšstatu par Aum Shinrikyo. Intervējamos sagādājuši žurnāla, kurā intervijas sākotnēji publicētas, darbinieki. Intervijas noritējušas līdzīgi kā ar izdzīvojušajiem, bet autors biežāk uzdevis jautājumus un lūdzis precizējumus, jo nav vēlējies uzklausīt monologu par reliģiju.

• Hirojuki Kano skolā vajadzēja mācīties faktus, bet viņš saprata, ka tā nevar kļūt patiešām vieds. Kano nav paticis lasīt, jo viņš vienmēr grāmatās saskatījis kļūdas, īpaši filozofijas grāmatās. Bet tad Kano uzgājis grāmatu par dzīvi pēc nāves, un tā bijusi ļoti loģiska! Kano vienmēr interesējušas izmērāmas lietas un viņš vēlējies matemātiski pierādīt budismu. Reiz viņš mājās trenējies meditēt, bet pakāpeniski zaudējis spēku, apetīti un svaru, līdz vairs nav spējis koncentrēties mācībām. Tad viņš aizgājis uz Aum Shinrikyo nodarbībām, kur viņam izskaidroja kāpēc tā notiek un kas jādara. Tas ļoti ātri palīdzējis. Pēc laika Kano uz nodarbībām devies jau regulāri, palīdzējis locīt un izdalīt bukletus. Tad Kano izdevies aprunāties ar pašu Šoko Asaharu, kurš teicis, ka viņam jāatsakās no laicīgās pasaules un jāpievienojas Aum Shinrikyo pilnībā. Tā esot bijusi pirmā reize, kad uzaicināts tik jauns cilvēks – tikai 22 gadus vecs. Vecāki ļoti pārdzīvoja Kano aiziešanu, māte neilgi pēc tam nomira. Aum Shinrikyo Kano strādāja par kravas automašīnas vadītāju. Sektā viņam bijuši vairāki grūti pārbaudījumi, tajā skaitā ar LSD. Aum Shinrikyo veiktajiem terora aktiem Kano ilgi nav ticējis. Kad Asahara ticis arestēts, Aum Shinrikyo viss bijis mierīgi. Tāda ir viņu dzīves uztvere, dusmas ir nenobriedušas personas pazīme. Galvenais šķitis nevis, vai Aum Shinrikyo ir vainojams terora aktos, bet vai viņi spēs turpināt savas apmācības. Kano uzskata, ka terora akti bija briesmīgi un ka tiem nevajadzēja notikt. Viņam nepatīk Aum Shinrikyo vienaldzīgā attieksme pret to un, ja tā turpināsies, Kano Aum Shinrikyo atstāšot.
• Akio Namimura slikti sapraties ar tēvu līdz pat viņa nāvei. Akio vēlējās būt rakstnieks, pameta mājas un brauca uz Tokiju strādāt par izpalīgu privātskolā pie kāda radinieka. Tur viņš izturējis pusotru gadu. Nākošos trīs gadus Akio nav strādājis, bet bieži lasījis grāmatas bibliotēkās. Tad atkal strādājis, jo beigusies nauda, bet dzīve Tokijā viņu ļoti nogurdinājusi. Akio apmeklējis jutu – japāņu šamani, kas teikusi, lai viņš dodas atpakaļ pie ģimenes un rūpējas par māti. Tomēr Akio turpinājis interesēties par dažādām reliģijām. Viņam iepaticies Aum Shinrikyo, bet Akio nav bijis tik daudz naudas, lai iestātos, kā arī nav paticis Šoko Asaharas personības kults. Kad Akio nomirusi vecmāmiņa, viņš saticis paziņu – 6 gadus jaunāko Takahaši jaunkundzi, kas jau bija pievienojusies Aum Shinrikyo, un pēc sirsnīgas sarunas nolēmis reliģiskajai kustībai pievienoties. Aum Shinrikyo uzstājīgi mēģinājuši Akio pārliecināt pievienoties kustībai pilnībā, atsakoties no ārpasaules, bet viņš nav bijis ar mieru. Pēc terora akta Akio regulāri pratinājuši policisti, likuši pat mīdīt Asaharas fotogrāfiju. Tomēr Akio urdījusi ziņkārība, viņš arī nav varējis aizmirst Takahaši jaunkundzi un devies atkal uz Aum Shinrikyo. Akio pat piekritis ziņot policijai, lai tikai varētu atrast Takahaši, bet nekas nav sanācis, jo Aum Shinrikyo viņam tuvākās nodaļas slēguši.
• Micuharu Inaba ilgus gadus bijis skolotājs. Tad nejauši redzējis kādu no Aum Shinrikyo sanāksmēm, dzirdējis precīzas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem un pēc tam devies uz Aum Shinrikyo jau regulāri. Micuharu praktizēja dažādus budisma vingrinājumus un, kā tas mēdzot notikt, ar laiku nonāca dīvainā stāvoklī, kurā grūti izšķirt sapņus no realitātes. Viņš saprata, ka šādi strādāt skolā vairs nevarēs, un izeju saskatīja, pievienojoties Aum Shinrikyo pilnībā un atsakoties no laicīgās pasaules. Ne vecāki, ne Micuharu labākais draugs nespēja pieņemt šo viņa lēmumu. Aum Shinrikyo Micuharu lika strādāt celtniecībā. Pēc tam vienu gadu viņš mācījis Aum Shinrikyo locekļu bērnus un visbeidzot tīrījis gaisa filtrus, tostarp paša Šoko Asaharas auto un mājās. Micuharu bieži ar viņu runājis un ievērojis, ka Asahara nebūt nav despots. Daudzas reizes viņu viedokļi atšķīrušies un Asahara ļāvis Micuharu rīkoties pēc viņa prāta. Darbs Aum Shinrikyo bieži bijis neefektīvs, slikti izplānots, bet to attaisnojuši ar sevis paša prāta iepazīšanu dažādos apstākļos. Micuharu joprojām ir grūti noticēt, ka Aum Shinrikyo ir pilnībā atbildīgi par terora aktu, viņam šķiet, ka tur iesaistīti arī citi cilvēki, citas grupas. Micuharu un daudzi citi joprojām ir Aum Shinrikyo. Tomēr viņi bijuši spiesti meklēt paši savu dzīvesvietu. Micuharu dzīvo kopā ar daudziem citiem kustības biedriem. Viņiem ir grūti atrast darbu, kaimiņi uz viņiem skatās greizi, bet viņi strādā un turpina apgādāt savējos, kas paši strādāt nespēj.
• Hadzime Masutani studiju laikā pašķirstīja Aum Shinrikyo grāmatu un viņam tā patika. Hadzime devās uz Aum Shinrikyo nodarbību, tika uzaicināts pievienoties un viņš piekrita. Pēc tam Hadzime cītīgi licis Aum Shinrikyo bukletus pastkastītēs un drīz uzaicināts atteikties arī no ārpasaules un dzīvot Aum Shinrikyo. Hadzime atkal piekritis, jo saskatījis tajā vairāk jēgas nekā parastajā ikdienas dzīvē. Aum Shinrikyo Hadzime gatavojis maltītes un vācis netīro veļu. Ēst drīkstējuši tikai ļoti vecus rīsus ar vārītiem dārzeņiem. Tad viņš uzaicināts pievienoties animācijas divīzijai, kas veidojusi filmiņas par Šoko Asaharas brīnumainajām spējām. Hadzime ticējis Asaharam un Aum Shinrikyo aizvien mazāk. Bijušas arī ilgas mācības – visu dienu meditē, mācies un guli tikai sēdot, pēc kā notiek pārbaude. Hadzime ievērojis saistību starp sasniegto pestīšanas līmeni un vīriešu gadījumā ziedojumu apmēru. Sievietes augstākā līmenī nonāca daudz ātrāk, ja bija pievilcīgas. Ar laiku atmosfēra Aum Shinrikyo mainījusies, sākuši sludināt, ka mērķis attaisno līdzekļus, trenējušies cīņas mākslās. Ieviesuši sodu – pakārt cilvēku ar kājām gaisā. To piemērojuši par jebko – attiecībām ar pretējo dzimumu, par aizdomām spiegošanā vai atrastu komiksu grāmatu. Bijis ļoti sāpīgi, cilvēki klieguši, lai viņus labāk nogalina. Nav teikts, cik daudzi tā nomiruši, bet par vienu gadījumu zināms noteikti. Bijušas baumas par spiegiem, daudzi pārbaudīti ar melu detektoriem, kas licies jocīgi, jo Asaharam ar savām pārdabiskajām spējām taču vajadzēja visu zināt tāpat? Hadzime ilgstoši ieslēgts mazītiņā, ļoti karstā istabiņā bez labierīcībām it kā trenēties. Pēc tam viņu mēģinājuši it kā pratināt, aizbāžot muti un degunu, bet Hadzime izlauzies un kliedzis, kāpēc viņam to dara? Sekojuši eksperimenti ar zāļu lietošanu. Sazāļotos cilvēkus neesot stingri uzmanījuši un Hadzimem izdevies aizbēgt. Viņš atgriezies pie vecākiem un ticis izslēgts no Aum Shinrikyo. Hadzime sākotnēji nav ticējis, ka Aum Shinrikyo uzbrukuši ar zarīnu, jo viņi pat prusakus neesot situši, turklāt nereti bijuši tik nepraktiski, ka netiktu galā ar kaut ko tik sarežģītu.
• Mijuki Kanda jau no bērnības atšķīrusies no citiem. Mijuki allaž redzējusi tik reālus sapņus, ka grūti bijis tos izšķirt no īstenības. 16 gadu vecumā brālis viņai parādījis Aum Shinrikyo grāmatas un viņa nodomājusi, ka vienmēr ko tādu meklējusi. Mijuki pievienojusies Aum Shinrikyo reizē ar abiem brāļiem, dalījusi skrejlapas. Meditējot viņa sasniegusi pirmslevitācijas pakāpi, kad ķermenis sācis lēkāt. Lai arī bijis grūti atvadīties no ģimenes, tomēr viņa atteikusies no ārpasaules un pievienojusies Aum Shinrikyo pilnībā. Tur viņa gatavojusi ēst un tā vismaz četrus gadus katru dienu no rīta līdz vakaram. Dažbrīd tas bijis ļoti nogurdinoši. Bet viņa sasniegusi atbrīvošanos, dabūjusi savu svēto vārdu un spējusi redzēt gan savas iepriekšējās dzīves, gan pasaules, kurās pārdzims viņas līdzcilvēki. Mijuki nespēja ticēt terora aktam, kaut arī bijušas baumas par zarīna noplūdi kādā no ēkām. Pēc tam daudzi ilgāku laiku jutušies neveseli, arī Mijuki. Pat pusotru gadu pēc uzbrukuma Mijuki nav turējusi aizdomās Aum Shinrikyo, jo tur dzīvojošie neesot klausījušies radio, skatījušies televizoru vai lasījuši avīzes. Pamazām cilvēki viens pēc otra pametuši Aum Shinrikyo. Ēkā, kur Mijuki dzīvojusi, viņa palikusi viena no pēdējām, bet likts doties prom arī Mijuki. Viņa devusies dzīvot pie citiem Aum Shinrikyo biedriem. Mijuki atvērusi maiznīcu, sākumā gājis labi, bet tad visi uzzinājuši, ka tā esot Aum Shinrikyo maiznīca un nācies to vērt ciet. Mijuki pazinusi cilvēkus, kas veikuši terora aktus un nespēj noticēt, ka viņi to darījuši.
• Šiniči Hosoi bija slims vecākais brālis. Šiniči vienmēr ticēja, ka viņš galu galā izveseļosies, bet brālis tomēr nomiris, kad Šiniči bija 14 gadus vecs. Šiniči aizbraucis uz Tokiju mācīties zīmēt komiksus, bet bijis grūti saprasties ar līdzcilvēkiem un viņam attīstījušies psihosomatiski traucējumi. Šiniči vēlējies izmēģināt diētu un jogu un uzgājis Šoko Asaharas grāmatu, kā atmodināt kundalini trijos mēnešos. Viņam par lielu pārsteigumu, tas tiešām izdevies. Aum Shinrikyo literatūra viņu uzrunājusi un Šiniči pievienojies kustībai. Viņš pats vēlējies dzīvot Aum Shinrikyo, bet tas atļauts tikai pēc laika un ar nosacījumu, ka Šiniči sāks strādāt par grāmatu iesējēju, jo Aum Shinrikyo nākotnē veidošot paši savas grāmatas. Šiniči, cik spējis, izpētījis nepieciešamās iekārtas un iecelts par Aum Shinrikyo tipogrāfijas vadītāju. Iepirktās iekārtas bijušas nelietojamā stāvoklī, bet pēc vairāku mēnešu darba tās izdevies savest kārtībā. Intensīvā darba dēļ nav vairs bijis laika meditēšanai un mācībām. Pat miegam atlikušas tikai četras stundas. Pēc vēlēšanām, kurās Šoko Asahara netika ievēlēts, tipogrāfijā vairs nav bijis tik daudz ko darīt un  bija vairāk brīva laika. Šiniči pēc paša lūguma ticis pārcelts uz animācijas nodaļu, kļuvis par tās vadītāju un trīs gadus tajā veidojis animācijas filmas. Tomēr savstarpējās cilvēku attiecības bijušas saspringtas un nepatīkamas. Bijusi vērojama arī augstprātīga attieksme pret parastajiem cilvēkiem ārpus Aum Shinrikyo. Šiniči divreiz mēģinājis izstāties no organizācijas, tomēr atrunāts. Animācijas nodaļa slēgta un tajā strādājošiem lika kļūt par metinātājiem, jo gan metinātāji, gan filmu veidotāji strādā ar rokām. Darbs bijis smags, pat 16 stundas dienā, reizēm nepietika pārtikas. Cilvēki žēlojās, daži pārtrauca strādāt, bet neviens nepameta organizāciju, jo tas viss taču apgaismības dēļ. Metinājuši milzīgas tvertnes, paši nav zinājuši kam. Šiniči bijusi piekļuve ēkai, kurā, kā vēlāk izrādījies, gatavots zarīns. Varēja redzēt, ka te ieguldīta milzīga nauda, bet Šiniči nespēja iedomāties kādam nolūkam. Bijusi arī noplūde, Šiniči pat saindējies. Pēc tam esot pavēlēts iekārtas nomaskēt tā, lai tās izskatītos reliģiozām instalācijām. Šiniči uzskatījis, ka tas nepavisam nav izdevies, tomēr neviens nav uzdrīkstējies runāt pretī pavēlēm. Kad notika terora akts, Šiniči nespēja iedomāties, ka tas varētu būt Aum Shinrikyo darbs. Viņš gan redzēja policijas reidu vienā no Aum Shinrikyo ēkām un sapratis, ka nav nekādi joki. Policija nez kāpēc nepārmeklēja visas ēkas un tas devis iespēju iznīcināt grāmatas par ieročiem un aizdomīgus dokumentus. Visbeidzot Šiniči ar citiem izjauca automobili, kas tika izmantots uzbrukumam tiesnešiem. Tad arī Šiniči sācis ticēt Aum Shinrikyo vainai terora aktā. Visbeidzot viņu arestējuši par slepkavību un slepkavības mēģinājumu. Sākotnēji Šiniči baidījies runāt ar policiju, jo tikšot mūžīgi nolādēts, bet pēc dažām dienām pārstājis lāstam ticēt. Policijā Šiniči ilgi un nežēlīgi pratināts, līdz piespiests nepatiesi atzīties, ka esot zinājis par zarīna ražošanu. Beigu beigās apsūdzības tomēr atceltas. Šiniči vajadzēja ilgāku laiku, lai psiholoģiski atgūtos, tomēr tagad viņš dzīvo parasta cilvēka dzīvi.
• Harumi Ivakura daudz pavadījusi laiku kopā ar draugiem un draudzenēm, parasti pusi nedēļas viņa nemaz nenakšņoja mājās. Pamazām draugi apprecējās un dzīve sākusi šķist bezjēdzīga. Tad viņa aizrunājusies ar savu frizieri, kurš ieteicis dažas organisma attīrīšanas tehnikas veselības uzlabošanai. Tās patiešām bijušas efektīvas. Harumi aizgājusi frizierim līdzi uz Aum Shinrikyo nodarbību pa daļai aiz ziņkārības, pa daļai aiz vēlmes uzlabot veselību. Izrādījies, ka tur ir ļoti mierīgi. Harumi iestājusies Aum Shinrikyo un bieži uz turieni devusies, jo cilvēki bijuši laipni, atmosfēra patīkama un varēja atpūtināt prātu. Jau pēc diviem mēnešiem Harumi atstājusi laicīgo pasauli, lai pievienotos Aum Shinrikyo pilnībā. Izrādījies, ka tur dzīvojošie neatšķiras no cilvēkiem ārpusē, tāpat bijis egoisms, intrigas, aprunāšana, tikai tas viss ietērpts citos vārdos. Harumi gatavojusi ēst, mazgājusi veļu. Kādudien pats Šoko Asahara gribējis ar viņu runāt. Saruna bijusi 20 minūtes gara un viņš tajā daudz atklājis par pašu Harumi. Viņa bijusi pārsteigta. Vēlāk Harumi strādājusi biroja darbu un Šoko zvanījis katru dienu. Tad atkal nav zvanījis, kas šķitis dīvaini un pat sāpīgi. Darbs bijis ļoti intensīvs, miegam atlikušas labi ja trīs stundas. Asahara vēlējies ar Harumi pārgulēt, dēvējot to par īpašu iniciāciju, bet Harumi to nav gribējusi un viņai izdevies no tā izvairīties. Neilgi pēc tam viņai pazudusi atmiņa par apmēram diviem turpmākajiem gadiem savas dzīves izpildīta elektrošoka dēļ. Viņa esot jautājusi citiem cilvēkiem, kāpēc tā, kas noticis, bet skaidru atbildi neesot saņēmusi. It kā esot kļuvusi pārāk tuva kādam cilvēkam, bet pieminētais neesot bijis tas, kurš viņai slepenībā paticis. Harumi atceras, ka bijusi ieslodzīta tādā kā karcerī un neviens nav paskaidrojis kāpēc. Harumi mēģinājusi izlauzties, bet nesekmīgi. Tomēr tas bijis laiks, kad policija sākusi savus reidus Aum Shinrikyo un viņi vairs nav varējuši turēt cilvēkus ieslodzītus. Harumi tikusi aizsūtīta strādāt citā ēkā. Pēc tam viens pēc otra arestēti galvenie Aum Shinrikyo biedri. Harumi vairs nav redzējusi jēgu palikt organizācijā un atgriezusies pie mammas. Viņa ilgi nav ticējusi, ka Aum Shinrikyo būtu paveikuši terora aktu. Harumi atsāka strādāt un, lai arī viņai patīk bērni, tomēr viņa nespēj iedomāties sevi dibinām ģimeni savas pagātnes dēļ.
• Pirms Hidetoši Takahaši pievienojies Aum Shinrikyo, Japānā esot bijusi populāra grāmata par Nostradama pareģojumiem. Tajā apgalvots, ka 1999. gadā būšot pasaules gals. Hidetoši uzskata, ka Aum Shinrikyo pulcējušies cilvēki, kas tam ticējuši. Studiju gados Hidetoši aprunājies ar Šoko Asaharu un uzaicināts pievienoties, bet studiju dēļ nav bijis laika. Kad Hidetoši secinājis, ka nespēj vairs mācībām koncentrēties, tad gan pievienojies Aum Shinrikyo, atsakoties no laicīgās pasaules. Asahara ļoti ticami paziņojis, ka viņu indējot ar zarīnu un ka viņam atlicis vairs tikai viens mēnesis ko dzīvot. Hidetoši norīkots darbā ar Kosmo tīrītājiem, tie ir tādi lieli gaisa filtri. Iniciācijas rituālā visi bijuši spiesti lietot LSD vai ko līdzīgu, daudziem bijis ļoti slikti. Hidetoši ātri radušās šaubas par Aum Shinrikyo virzienu un darbībām, bet nav bijis ar ko parunāties. Pat reizē, kad ticis pie augstākiem meistariem, viņi uz visiem jautājumiem atbildējuši – viss, ko varam darīt, ir ticēt Asaharam. Pēc terora akta Hidetoši Aum Shinrikyo pametis. Vēlāk viņš regulāri apmeklējis tiesas sēdes, kurās tiesāti Šoko Asahara un pārējie par terora aktu atbildīgie. Hidetoši Takahaši sarakstījis arī grāmatu “Return from Aum”, kurā stāsta, kā pievienojies kustībai un kāpēc to atstājis.

Ja tas nebūtu Haruki Murakami, es nekad nebūtu tādu grāmatu lasījis. Sākotnēji pieļāvu domu, ka ātri pašķirstīšu, kaut ko palasīšu un likšu grāmatu nost. Izlasīju pirmo interviju, otro, nākošo. Lēnām tas viss sevī ievilka iekšā. Atkal tas pats stāsts, bet citādāks. Atkal un atkal, un atkal un man kā lasītājam radās nenovēršamu šausmu sajūta. Es nebiju drošs, ka izlasīšu grāmatu līdz galam tieši šīs sajūtas dēļ. Ja, teiksim, lasu šodien par kārtējo krievu terora aktu Ukrainā, es to varu ātri aizšķirt prom un pēc dienas lasīt par nākošo mežonību. Bet te biju spiests iedziļināties un mana vienīgā iespēja bija aizvērt grāmatu, ko es nedarīju. Ja intervijas būtu ar provokatīviem jautājumiem, ar necieņas devu pret cietušajiem vai kā citādi neētiskas, es diez vai pat mēģinātu lasīt līdz galam. Bet šie stāsti ir tik ļoti īsti! Jo tālāk lasīju, jo izteiktāk jutu, ka, jo vairāk uzzinu, jo vairāk jautājumu rodas, lai nonāktu pie tā paša autora uzdotā jautājuma – kas tur īstenībā notika?

Paralēli lasīšanai bieži meklēju informāciju vikipēdijā – par Aum Shinrikyo, par zarīnu un uzbrukumu. Noprotams, ka ļoti daudz par Aum Shinrikyo savā laikā ziņojuši Japānas masu mediji. Tas, šķiet, ir viens no iemesliem, kāpēc autors par šo organizāciju nav rakstījis. Grāmata pirmoreiz izdota 1997. gadā. Tās tapšanas brīdī nebija noķerti pat visi terora akta izpildītāji, pēdējos divus notvēra vien 2012. gadā. 13 no Aum Shinrikyo tika notiesāti uz nāvi. Spriedumi tika izpildīti vien 2018. gadā, 23 gadus pēc terora akta veikšanas. Noteikti daudzi cietušie sprieduma izpildi nesagaidīja, bet daudzi intervētie uzskatīja, ka tam jānotiek, cik ātri vien iespējams.

Nedomāju, ka šo grāmatu jelkad tulkos latviski, man arī grūti iedomāties, kurš to gribētu lasīt.

Katra grāmata ir unikāla. Bet šī jo īpaši. Dokumentālām briesmu un katastrofu grāmatām ir mērķis iežēlināt lasītāju. “Underground” mērķis ir nevis iežēlināt, bet saprast. Nav sajūtas, ka autors būtu daudz domājis par lasītāju. Drīzāk šķiet, ka viņš šo darbu ir rakstījis sev pašam. Varbūt tikai tāpēc tā ir spējusi būt tik godīga.