Reiz kādā sestdienā aizvedu bērnus uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, jo ārā nāvīgi auksts, bet mājās sēdēšana nereti izprovocē savstarpēju nesaticību. Par vecāko bērnu man nebija šaubu – kaut ko lasāmu ātri vien atradīs un par garlaicību nesūdzēsies. Ar jaunāko, domāju, vajadzētu būt līdzīgi, jo tagad viņš lasa diezgan labi. Jauneklim gan ne sevišķi patīk to darīt, bet gan jau bibliotēkā kaut ko tīkamu atradīs. Savukārt pats vienmēr kaut ko interesantu atrodu arī bērnu nodaļā.
Viss iznāca gandrīz pēc plāna, tikai pirmais literatūru gluži nejauši pamanīju es un par pārējo vairs īpaši nelikos zinis. Savukārt jaunākais lasīja Dogmenu līdz apnika un pēc tam vairs nezināja kur likties.
Reiz biju lasījis autora stāstu grāmatu “Nopietnie nolūki”. Pamatoti cerēju, ka šī būs labāka, jo vēl nebaudāmāku par to būtu grūti uzrakstīt. Galu galā autors strādā ar pusaudžiem, drēbi zina, pats kļuvis pieaugušāks, x.com izsakās sakarīgi.
Ik pēc dzejoļa ir stāsts vai otrādi. Es neesmu dzejoļu cilvēks, bet šie ir gana vienkārši un tieši, lai uzrunātu arī mani. Savukārt stāsti veido vienotu ķēdīti it kā tos stāstītu tas pats varonis, kļūdams aizvien vecāks. Ir tikai viens izņēmums, kurā stāsta galvenā varone ir meitene.
Stāsti atstāj autobiogrāfisku sajūtu, kaut arī nedomāju, ka tie tādi ir. Bet stāstu norises laiks aptuveni atbilst gadiem, kad pats autors vēl bija bērns. Pēdējais stāsts par darbu ar īpašajiem bērniem arī neviļus liek vilkt paralēles. Nav jau nozīmes, vai stāsti ir autobiogrāfiski, galvenais, lai tie atstāj ticamu sajūtu. Un te tā lielākoties arī ir.
Gar lapu malām ir sazīmētas ilustrācijas. Atzīšos, ka stāsti tā aizrāva, ka tās lāgā nemaz nemanīju, bet šķiet, ka malu ķiņķēziņi grāmatai ir ļoti piemēroti.
Grāmatas mērķauditoriju gan grūti iedomāties, zināmā mērā esmu pārsteigts, ka LNB tā atrodama bērnu literatūras nodaļā. Divos stāstos ir nojaušama pedofilija. Arī notikumu laiks ir tāds, ar kuru mūsdienu jaunietim varbūt ir grūti asociēties. Bet varbūt arī nē.
Varu iztēloties, ka pie autora uz terapiju atnāk pusaudzis, abi runā par šo un to un tad pacientam rodas jautājums – bet kā tad bija tev, tavā bērnībā? Terapeits nodarbības laikā uz to visdrīzāk nevar izvērsti atbildēt, bet viņš tagad var pateikt – ja ļoti gribi zināt, tad paskaties ceturto stāstu, īstenībā notika ļoti līdzīgi.
Subjektīvais baudījums 8/10.