Kopā ieskenēju 1399 attēlus. Neizslēdzu, ka kāds vēl varētu nākt klāt, jo man brīžiem liekas, ka mamma visu spēj glabāt visur. Labi, tik traki varbūt arī nav, bet mani mazliet šausmina reizes, kad atkal ieraugu kādu mammas jaunatrastu fotoattēlu, ko neatceros redzējis un, protams, neesmu digitalizējis kopā ar visiem pārējiem.
Galvenais attēlu autors ir mans tēvs, kurš jau sen kā aizsaulē. Attiecīgi autoram vairs neko nevar pajautāt.
Daudzus attēlus esmu redzējis albumos. Filmiņās gan ir jūtams fotogrāfa rokraksts. Tas ir, vienai pozai uzņemam 2-3 kadrus. tad nākošā kadru tūre. Liekas, ka reizēm ļoti gribējies izfočēt filmiņu līdz galam un tad trāpījušies netipiskas tematikas uzņēmumi. Teiksim, daži kadri Vecrīgā vai iemīļotais darba kolēģis.
Daudz zīdaiņu bilžu. Protams, piedzimis bērns ir liels un svarīgs notikums. Bet zīdainis kā foto objekts ir relatīvi neinteresants. Viņa seja ātri un ievērojami mainās. Dažas bildes vajag, bet interesantāks tas jaunais cilvēks ir tad, kad aug lielāks, īpaši, kad sāk rāpot un staigāt.
Redzēju vienu otru līdz šim man nezināmu vecāku bildi. Bija manāmi arī vecvecāki, bet maz. Mazliet dīvaini bija redzēt bildēs kopā smejamies cilvēkus, kas šodien vairs nesveicinās. Tā gadās.
Bez konteksta bildes var būt grūti saprotamas. Kāpēc jānobildē milzīgs bērzs Grīziņkalnā un zem tā mazs cilvēciņš, ko pazīt var drīzāk pēc drēbēm, nevis sejas? Mamma pastāstīju, ka tur, zem tā koka, redz, aprakts kāds no ģimenes kāmīšiem.
Cītīgi bildēti veci, neparasti automobiļi un pat motocikli. Kāds pamanīts uz ielas, bet citi antīko auto pasākumos. Nav jau tā, ka man nepatīk mašīnas, bet man labāk būtu gribējies redzēt personīgāka rakstura bildes. Protams, tie bija citi laiki.
Bildēto vietu ģeogrāfija nebija diez ko plaša. Grīziņkalns un apkaime dominēja. Iekštelpu bildes sagādāja lielākus rēbusus. Citas mēbeles, aizkari un tapetes, un sāc domāt, vai tas ir mājās, vai ciemos.
Dažas braucienu bildes – uz Ļeņingradu un Tallinu. Pēdējā mani mulsināja – pilsētu viennozīmīgi atpazīstu, kadru relatīvi daudz, bet neviena pozējoša cilvēka tajā. Vai tiešām tētis braucis viens pats un nav nekā centies iemūžināt sevi pašu ar Tallinu aiz muguras?
Mēģinājumi pārfotografēt kāzu bildes. Droši vien nebija negatīvu. Katrai fotogrāfijai 2-3 mēģinājumi, visi neveiksmīgi.
Daudz tehnisku brāķu, visdrīzāk fotoaparāta defekts. Varbūt tāpēc arī bilžu vēlākos periodos ir jūtami mazāk.
Vienas un tās pašas dzintara rotas – 11 reizes, visas pārgaismotas.
Pārfotografēti
- ievads lektoru palīgmateriālam “Atklāta saruna ar vīrieti un sievieti”, autors J.Zālītis,
- krietni biezs makšķerēšanas žurnāls (?) vācu valodā, apmēram 120 lappuses,
- ar rakstāmmašīnu rakstītas grāmatas nodaļas par badošanos, pašdziedināšanos ar skaņu vibrācijām, iekšējās sekrēcijas dziedzeriem,
- tabulas, formulas, iespējams, lekciju pieraksti. Ļoti grūti salasīt, bet par traktoriem,
- mājas labiekārtošanas – mēbeļu žurnāli vācu valodā,
- ielūgums, nav saprotams uz ko,
- grāmata radioamatieriem par plastmasu un lodēšanu krievu valodā,
- apjomīga kladīte ar vingrojumu zīmējumiem un to aprakstiem,
- grāmata krievu valodā par fotografēšanu, fokuss bijis kaut kur pilnīgi citur un ļoti maz kas ir salasāms.
Daudz mirušu cilvēku. Laikam jau citādāk nemaz nevar būt, ja filmiņas bija apmēram 50 gadus vecas. Kā jau tas dzīvē mēdz būt, miruši arī pārsteidzoši jauni cilvēki. Agrāk notikušā traģismu neizpratu kā tagad, kad pašam ir bērni.
Labi, cilvēki miruši, neko darīt, bet var taču piefiksēt, kas tie tādi bijuši, ko darījuši, ar ko izcēlušies? Tomēr pēdējo reizi, kad runāju ar mammu, sapratu, cik lielā mērā bezcerīgi tas ir. Ir ļoti grūti iedot kontekstu, bet bez tā stāstījumam nav lielas jēgas. Atmiņa nav ļoti uzticama. Kaut kas vienmēr netiks piefiksēts un beigu beigās, ko tad ar to piefiksēto darīt? Vai tas tiešām man vai kādam citam ir tik ļoti vajadzīgs? Laikam taču nē?
Manis nebija nevienā attēlā.
Mamma jautāja, ko es tur ņemos, lai taču metu ārā makšķerēšanas žurnālus un miers. Nepiekritu. Pats fakts, ka makšķerēšanas žurnāli tādos apjomos fotografēti daudz pasaka par fotografētāju. Turklāt zināšu, ka patiešām neko tajās filmiņās neesmu palaidis garām.
Bildējiet cilvēkus, bildējiet to, kas ātri mainās, un to, kā drīz vairs nebūs. Atstājiet komentārus un stāstus, filmējiet. Labāk vairāk, nekā mazāk. Un neaizmirstiet par rezerves kopijām.