Augusts Deglavs – Rīga

To, ka Augusts Deglavs sarakstījis romānu “Rīga”, zina daudzi. Bet lasījis to laikam būs tikai retais.

Es arī ilgi dzīvoju, to nelasījis. Tas nekas, ka par Rīgu interesējos vairāk nekā vidusmēra rīdzinieks un ka desmitiem gadu esmu dzīvojis dažu minūšu gājienā no rakstnieka bijušajām mājām. Tāpat dažādās dzīvesvietās, bet vienmēr tuvumā dzīvojušas arī mana mamma, vecmāmiņa un vecvecmāmiņa ar māsām un brāli. Arī, kad Ķengaraga bibliotēkā aizrunājos ar bibliotekāri un saņēmu rekomendāciju “Rīgu” tomēr izlasīt, vilcinājos vēl daudzus gadus. Jo “Rīga” – tas tomēr nav romāns dažiem vakariem. Es personīgi to lasīju divus mēnešus.

Sākums bija ļoti saistošs. No laukiem Rīgā ierodas jaunais Pēteris Krauklītis. Rīgā viņš grib uzmeklēt krusttēvu un strādāt. Bet krusttēvs, izrādās, pārvāciskojies, kļuvis par lielu kungu un negrib jauno cilvēku pazīt. Beigās jau pa kluso satiekas un aprunājas gan, bet atklāti nedrīkstot, citādi tikšot izstumts no sabiedrības. Pēteris arī lepns, negrib vairs lāgā pieņemt krusttēva palīdzību un sitas tālāk pa dzīvi kā nu varēdams. Bet sanāk tīri labi. Ir arī romantiski piedzīvojumi. Bet vispār romāna pirmā daļa ir par latviešu biedrības tapšanu un tās pirmo gadu vēsturi. Par to rakstīts ļoti pamatīgi.

Otrā daļa par labākajām famīlijām ir divās atsevišķās grāmatās un nav pabeigta. To lasīt bija jūtami garlaicīgāk. Ir daudz runu studentu korporācijās, pārspriedumu par strādnieku lietu, grāmatas beigās pat par reliģiju. Galvenais varonis ir ne vairs Pēteris Krauklītis, bet gan Kārlis Ērglis. Viņam arī savas sirdslietas nerisinās diez ko vienkārši. Tomēr viņš stingri noņēmies strādāt rakstniecības druvā un nav akls līdzi skrējējs draugiem no studentu korporācijas. Ērgļa kungs ir ar saviem uzskatiem, grāmatas beigās visnotaļ kreisiem. Tiek pat veidoti konspiratīvi pulciņi strādnieku lietas aizstāvībai. Tomēr Marksa sekotājs Kārlis nav, viņš drīzāk dod priekšroku evolucionārām, nevis revolucionārām pārmaiņām. Par savu nostāju Kārlis saņem biedru nosodījumu, puisi nesaprot pat vēlākais asiņainais komunists Pēteris Stučka. Kārlis Ērglis ir autobiogrāfiskākais “Rīgas” varonis, attiecīgi var pieņemt, ka Deglava personīgais politiskais redzējums bijis stipri tuvs vai tāds pats kā viņam.

Iespējams, ja autors savu darbu būtu spējis turpināt, tiktu pieminēts arī, ka 1897. gadā arestēti 77 jaunstrāvnieki un 60 sodīti ar cietumsodu vai izsūtīšanu.

Sākotnēji biju nepatīkami pārsteigts par dažu galveno varoņu simpātijām pret krieviem un Krieviju. Doma bijusi, ka krievi palīdzēšot tikt galā ar vācu patvaļu Latvijā. Kāds no varoņiem gan brīdināja, ka var sanākt pavisam slikti, un izrādījās, ka viņam taisnība. Krievi ķērās pie intensīvas rusifikācijas un cietēji izrādījās kā vācieši, tā arī latvieši.

“Rīga” bija iecerēta kā triloģija, kur pēdējā daļa būtu paredzēta laika periodam no 20. gadsimta sākumam līdz Latvijas valsts dibināšanai. Bet, ko padarīsi, lielu darbu Augusts Deglavs bija uzņēmies. Pirmo daļu sāka publicēt, kad autoram bija 48 gadi. Savukārt otro daļu sāka publicēt 1920. gadā, kad autoram bija jau 58. Augusts Deglavs miris 1922. gadā 59 gadu vecumā.

Bet par Rīgu kā tādu romānā ir pavisam maz. Dažas ielas ir pieminētas to vecajos nosaukumos.

Kad biju tuvu romāna beigām, apjautājos draugam ChatGPT, kas ir garākie latviešu autoru romāni?

1. Andrejs Upīts – “Zaļā zeme” (triloģija) Ap 1200 lappušu kopā.

2. Vilis Lācis – “Zvejnieka dēls” (divās daļās) Katrs sējums ap 500–600 lappušu.

3. Zigmunds Skujiņš – “Miesas krāsas domino” Ap 700 lappušu.

4. Nora Ikstena – “Mātes piens” + turpinājumi

5. Jānis Lejiņš – “Zīmogs sarkanā vaskā” (triloģija) Kopējais apjoms pārsniedz 1000 lappušu.

6. Inga Ābele – “Klūgu mūks” Ap 600 lappušu.

7. Aleksandrs Grīns – “Dvēseļu putenis” Ap 600–700 lappušu.

Labs punkts — jā, Andrieva Niedras un Andreja Deglava “Rīga” noteikti jāpiemin, jo tas ir viens no garākajiem un plašākajiem romāniem latviešu literatūrā vispār. Kopā vairāk nekā 2000 lappušu, atkarībā no izdevuma.

Ja skatāmies faktisko apjomu, tad “Rīga” stāv pirmajā vietā starp latviešu autoru garākajiem romāniem, pārspējot pat Upīša “Zaļo zemi”.