Darba autore ir Irāņu izcelsmes francūziete. Līdzīgi savai galvenajai varonei Kimiai Negara Džavadi 10-11 gadu vecumā ar vecākiem slepus pametusi dzimto Irānu, lai dotos uz Franciju.
Pati autore stāsta, ka darbs esot fikcionalizēts autobiogrāfisks stāsts – t.i. balstīts viņas pašas dzīves pieredzē, bet mākslinieciski pārveidots. Tā kā par pašu autori neko daudz neatradu, tad zināmā mērā atliek vienīgi minēt, kur beidzas biogrāfija un kur sākas fikcija. Man tas ir diezgan svarīgi, jo stāsts dažviet šķita nepārliecinošs.
Par ko tad ir “Dezorientāliste”? Grāmatas galvenā varone stāsta par savu ģimeni Irānā, par tās vēsturi. Tāpat viņa stāsta par savu tēvu – ideālistu, kurš stājies pretī aplamībām, ko saskatījis valdošos režīmos (tādus viņš pieredzējis divus). Tuvākā ģimene ir spiesta bēgt uz Franciju – zemi, kas viņu bērnībā šķitusi līdzīga paradīzei. Realitātē tā nebūt nav, trimda bēgļos rada spēcīgu nomāktību. Jaunā Kimia jūtas nekur neiederīga un agri sāk klaiņot pa dažādām kompānijām, tad pa dažādām pilsētām un valstīm.
Stāstījuma hronoloģija ir saraustīta, īpaši sākumā tas šķiet stipri traucējoši, jo darbojošos personu skaits ir liels un saikni starp tām saprast ne vienmēr ir viegli. Tikai grāmatas otrajā pusē lasīšana kļuva daudz maz komfortabla, jo beidzot bija skaidrs, kas kurš ir. Grāmatas beigās, izrādās, ir varoņu saraksts pat ar visiem sanumurētajiem tēvočiem bez vārda, bet kā gan es to laicīgi varēju zināt?
Darbā akcents viennozīmīgi ir uz ģimenes un netaisnīgo Irānas vēsturi. Tāpat arī par vilšanos, nonākot sapņu zemē Francijā, un homoseksualitāti. Man tiešām sāk gribēties grāmatām, filmām u.c. marķējumu “Bez LGBT”. Nejūtos tik dumjš vai neiecietīgs, lai man regulāri būtu jālasa par homīšu ciešanām. Toties kļūstu aizvien nīgrāks pret zilo tēmu, kad par to jālasa, jādzird, jāskatās atkal un atkal, un atkal. Ja kādreiz kļūšu par homofobu, tad tieši viņu “kultūras” uzmācības dēļ.
Visai pavirši aprakstīti Kimias piedzīvojumi, aizejot no mājām. Iedomājieties, aiziet no mājām, precīzāk, praktiski tiek izmests jauns cilvēks, sāk kaut kur mētāties apkārt, pirmā nakts ārpus mājām, pirmais sekss, pirmā darba meklējumi utt., nu, tas viss, ziniet nav pieminēšanas vērts. Bet neveiklie pārdzīvojumi, mēģinot lezbietei tikt pie bērna mākslīgās apaugļošanas ceļā, gan jāapraksta sīki un smalki.
Neskatoties ne uz kādām saņemtām balvām, teikšu, ka grāmata nav diez ko izcila un drīzāk būšu pārsteigts, ja pēc voukisma un citu modes tendenču beigām to kāds vēl arī atcerēsies.
Subjektīvais baudījums 7/10. Tik daudz tāpēc, ka kaut kādu interesi autore tuvāk beigām tomēr pratusi radīt un baigi jāgarlaikojas nav.