Es vidusskolu absolvēju pirms aptuveni 9 gadiem. Tolaik likās, ka visas durvis ir vaļā un tās, kuras ir ciet, kaut ar kāju atsperšu vaļā. Mazliet līdzīgu attieksmi pret dzīvi es jutu arī vienaudžu vidū – kādam vairāk, kādam mazāk.
Kad studēju otrajā kursā, man sanāca aiziet uz tusiņu, kur bez manis bija vēl pāris vidusskolnieki. Es sajutu milzīgu atšķirību starp sevi un viņiem tieši šajā attieksmē pret dzīvi. Viņiem tāpat kā man savulaik likās, ka visas durvis tiks atspertas ar kāju un nu tikai sāksies lielā dzīve! Es tā vairs nejutos. Bet kāpēc?
Varbūt es biju aplauzies Lielajā dzīvē? Nezinu, nemaz jau tik smagi man tajos pāris gados neklājās un uz nākotni tāpat raudzījos ar optimismu. Protams, viss negāja tā, kā man gribējās, bet tā jau arī nebija nekāda traģēdija un uzskatīju, ka pēc kāda laiciņa viss būs kārtībā. Varbūt es vienkārši sāku ievērot, ka lai lietas mainītos, reizēm vajag daudz laika un lielas pūles, kas ne vienmēr bija rezultāta vērtas?
Interesanti, ka satiekot savus senos draugus – vienaudžus, man sāka šķist, ka arī viņi vairs neredz savā priekšā iespēju iespējas. Arī no tā tusiņa vienīgais cilvēks, kuru es labāk pazinu, tagad – pēc 7 gadiem ir mainījies. It kā tas pats cilvēks, bet, ja agrāk mēs varējām ilgi spriest par visādām puslīdz filozofiskām / politiskām tēmām, tad tagad ne man īsti gribas par tām runāt, ne viņam. Tā vietā parādījusies Sajūta, ka Mēs Jau Tāpat Neko tur Nemainīsim.
Kas tas ir? Vilšanās dzīvē? Vecums? Kāds tur vēl vecums – laikā, par kuru rakstu, man bija 20-22, draugiem tikpat!
Ne visiem draugiem esmu to tā izteikti novērojis. Bet manis aprakstītie piemēri arī nav vienīgie, ar kuriem esmu sastapies.
Nāk prātā kādā no Vonnegūta grāmatām lasītais, ka no jaunības cilvēks dzīvē ienāk optimisma pilns un dzīvei nesagatavots. Neviens pat nepabrīdina par to, kas viņu turpmāk sagaida.
Skaidrs, ka diez cik forši dzīvot ar sajūtu es tāpat neko nevaru mainīt nav. Vai tā ir radusies garu pārdomu rezultātā vai dēļ kāda nozīmīga pārdzīvojuma, nav tik svarīgi. Galvenais, ka tā traucē dzīvē nostādīt lielus mērķus un sasniegt tos. Turklāt, ja cilvēks ir izticis bez garām pārdomām vai ir izsprucis no nozīmīgā pārdzīvojuma, viņam šī sajūta iet secen un viņš tiešām spēj atspert tās durvis ar kāju. Nez kādēļ prātā nāk Šlesers, bet tā ir tikai mana asociācija un neņemos apgalvot, ka viņš būtu tā kā pretstats man un man līdzīgajiem cilvēkiem šī iemesla dēļ.
Bet raksts īstenībā nav tapis, lai to visu uzskaitītu. Mani daudz vairāk interesē, kas vēl manā dzīvē notiks tāds nozīmīgs, par ko mani neviens nav pabrīdinājis? Man trūkst īsās dzīves rokasgrāmatas, kura izskatītos apmēram šādi:
5-6 gadi (līdz skolas sākumam)
Tu mācīsies tikt galā ar savu ķermeni, tevi ļoti uzmanīs vecāki un šī iemesla dēļ tu vari darīt visādas lietas, kuras nevarēsi ar vieglu sodu darīt pēc tam, piemēram, kakāt biksēs.
7-10 gadi (līdz 4. klasei)
Tagad tev skolā būs ne tikai jāmācās, bet arī jāapgūst, kā tikt galā ar visādiem nejaukiem klasesbiedriem. Vispār tu esi galīgi nepilngadīgs un vari atļauties diezgan daudz ko, ja nebaidies mājās no pēriena. Teikuma analīzei latviešu valodā vari īpašu uzmanību nepievērst, bet matenē gan labāk neatpaliec no labākajiem, jo vēlāk būs ļoti grūti kaut ko atgūt.
11-15 gadi (līdz 9. klasei)
Neiemācījies vēl aiztāvēt sevi? Tagad tu par to samaksāsi vismaz desmitkārtīgi. Tavi vienaudži kļūs agresīvāki. Ja tevi nesit, vari atslābināties un pa kluso sist citus. Citādi joprojām pievērs uzmanību matemātikai, toties ar bioloģiju un vēsturi vari nepārcensties, to tev tāpat nevajadzēs vairāk kā tikai kontriķim. Un atzīmes, lai ko teiktu učuki, tiešām nav svarīgas. Tas gan nenozīmē, ka vari neko nedarīt. Iespējams, ļoti sliktu sekmju dēļ vari netikt videnē. Vēl tu, iespējams, pirmo reizi iemīlēsies, ja nepaspēji to izdarīt jau agrāk. Nekas briesmīgs tas nav, pat ja tu tai meitenei nepatīc. Lai kā arī tu tam tajā brīdī negribēsi ticēt, līdzīgas sajūtas piedzīvo daudzi.
16-18 gadi (līdz skolas absolvēšanai)
Pēc videnes tev tomēr būs kaut kur būs jāiestājas un uz to brīdi tev jābūt labākajā iespējamajā formā. Citādi atzīmes nav svarīgas. Pat kaut kur stājoties tās parasti neņem vērā. Ir vērts iespringt uz centralizētajiem eksāmeniem, par pārējiem var neuztraukties. Noteikti neaizmirsti pavadīt daudz forša laika ar draugiem, īpaši tiem no skolas, jo pēc tam jūsu ceļi pašķirsies un katrs aiziesiet uz savu pusi.
Un tā tālāk…
Skaidrs, ka es kaut kad nomiršu. Tur es neko nevaru ietekmēt un kaut kā īpaši sagatavoties es tam nevaru. Bet kaut kad drīzumā man, iespējams, sāks ļodzīties veselība, kas, kā nesen lasīju, sākot šļūkt uz leju, sākot ar 20 gadu vecumu. Būšot kaut kāda pusmūža krīze. Ko tas nozīmē, kā es jutīšos, ko man ņemt vērā?
Kā man būt?
Varbūt šādu dzīves manuāli vislabāk varētu sniegt vecāki, bet… Ne jau vienmēr tas ir iespējams. Varbūt viņi savu jaunību ir jau aizmirsuši un nemaz nevēlas atcerēties. Varbūt viņi ir kā apsēsti ar pamācīšanu un grib no tevis izveidot kādu, kas tu nemaz neesi un nevari būt. Varbūt vienkārši vecāku vairs nav.
Man šobrīd ir 27. Ja kāds prot un vēlas uzrakstīt, kas mani tuvākajos gados sagaidīs un kas būtu jāņem vērā – laipni lūdzu!
Es ļoti ceru, ka kāds Tev ļaus ieskatīties savā dzīves pieredzē, bet uzskatu, ka nu jau gan musm ir tas vecums, kad mes lieliski paši zinām, ko no dzīves jāņem un par ko nav verts satraukties. Vairs nav vajadzīgs manuālis, jo ķepīgākie gadi ir piedzīvoti. Šobrid ir svarīgi apzināties, ka dzīve tā vienkārši nenotiek. Tu pats kā indivīds pieškir tai verību un “Mēs jau tāpat neko nemainīsim” ir teikums, ko vari drosi pasviest kaķim zem astes, lai izdara vins savu lielo lietu uz tās.
Kā piemērs … Ja es tagad ņemsu un noskriesu pusmaratonu, vai es ar to kaut ko mainīšu? Jā un nē. Atkarīgs, ko ar to vajadzetu mainīt. Bet punkts jau ir tajā, ka es to būšu izdarījis, es jutīšos sasodīti labi un šīs labās emocijas nodošu vēl 7 cilvēkiem. Mūsu mērķis nav izpildīt genomā iekodēto. Tam jau mēs sen esam pāri, tāpēc katru dienu padomā – “Ko vēl es sodien varu izdarīt?” Es savai džīvei jēgu pieškiru caur to, ka savu iespēju robešās palīdzu citiem. Life is good.
P.S. Manuālis nedaudz atgādināja Liksta seriju – tēva vēstules dēlam. 🙂
Ja sajūta „es tāpat neko nevaru mainīt“ ir radusies pēc kāda nozīmīga pārdzīvojuma, tad tas šķiet diezgan saprotami. Negatīvā pieredze liedz ticēt kādai iespējai. Taču, ja sajūta „es tāpat neko nevaru mainīt” ir radusies pārdomu rezultātā – tad tas izklausās pēc tāda kā „intelektualizētā slinkuma”, proti, es nevis kaut ko mēģināšu darīt, bet tā vietā es sākšu ar sevi diskutēt – meklēšu iemeslu kāpēc to darīt nav jēgas. Nevis mēģināšu darboties, bet neko nedarīšu, jo esmu izdomājis, ka nav, redz, jēgas. Piekrītu, ka at the end of the day svarīga ir tieši sajūta ar kādu mēs dzīvojam un tā sakņojas mūsu pārliecībā, tā kā, protams, ar šādu sajūtu dzīvot ir draņķīgi, tad vajag vai nu to kaut kādā veidā mainīt, vai arī ar mierīgu (nevis nomāktu) prātu pieņemt status quo.
Man šķiet, ka man tas manuālis izskatītos būtiski atšķirīgs, un ne tikai tāpēc, ka es esmu ne tas dzimums. Citādi jā, un doma googlēt nešķiet peļama. Jā, tāpēc arī lasu vecāku cilvēku blogus. No turienes gan arī viss neattieksies uz mani, bet kaut kāds priekšstats rodas.
Paldies, paldies, paldies. Tas ir tieši tas, par ko cepos. Es nesaprotu, kāpēc citiem ir jūra līdz ceļiem, bet man līdz lūpai. Tagad saprotu, ka tādam etapam cauri iet visi – man arī bija “es visu varu, es visu dabūšu”. Tagad ir mainījies uzskats, izvērtējot dzīves sniegtās iespējas. Bet nu tiešām vērtīgs ieraksts no tavas puses. 🙂 Jūtos kā ne vienīgā dīvaine šajā ciemā.
Par pusmūža krīzi nemācēšu neko pateikt, jo tagad 40 gados veselība ir nesalīdzināmi labāka nekā bija 20. Toreiz durvis kuras spert ar kāju vaļā bija izkaisītas pilnā telpas leņķī 4 Pī, kas aiz tām gaidīja- nebija zināms. Tagad ir zināms pa kurām durvīm iet, kā tās pareizi vērt vaļā un ar kādām metodēm tikt galā ar to, kas aiz tām stāv. Dažkārt ir sajūta- damn, i|m good ! 🙂 Protams, ceļā uz šo ir bijuši visādi sarežģījumi, bet vēlāk tas ir izŗādījies kā 1 solis atpakaļ, lai varētu paspert 2 uz priekšu. Ja sarežģījumus pareizi izmanto. Ēm, tā tēze ka neko jau nevar mainīt, to var dažādi apskatīt: 1) vai tas ko gribi mainīt ir tavu pūļu vērts? neaizmirsīsim, ka apkārt ir čupa idiotu, kas to visticamāk nepratīs novērtēt. 2) mainīt, iespējams, var, tikai tam vajag pareizos instrumentus un prast ar tiem apieties. Kā pie tiem tikt un kā iemācīties tos lietot. šķiet ka vairums cilvēku pie šī arī atduras.
Agrāko gadu filozofiskās pārrunas šodien vairs nešķiet pievilcīgas. Tās savu uzdevumu ir izpildījušas. Smadzene ir ieriktēta, gribas rīkoties nevis muldēt 🙂 Banāls piemērs- garlaikoti skatos uz citātu un domu graudu kopī-peistotājiem, kuriem saprotams, tā ir nenormāla atklāsme, kamēr man- jau sen zināmais un labi aizmirsts vecais.
Par perspektīvas trūkumu sūdzēties nevaru. Joprojām šķiet, ka viss interesantākais vēl tikai priekšā, daudz jaunu lietu ko apgūt, vietu kur pabūt, piepildīt to, ko vēl gribas sasniegt. Ideju netrūkst.
Viss uzrakstītais protams nav ar garantiju, ka Tev būs tieši tāpat 🙂