Grāmatas galvenie varoņi ir Farelu ģimene. Žans Farels ir bezgala slavens televīzijas raidījumu vadītājs. Viņam ir jaunāka sieva un dēls Aleksandrs, topošais students ASV. Viņi visi cenšas atstāt iespaidu, ka viss ir vislieliskākajā kārtībā, ideāli un pilnīgā šokolādē. Ģeniāls intervētājs, vēl lieliskāks dēls, apbrīnojama sieva. Tas pat nav īpaši pārspīlēti. Ir tikai viena nelaimīte, vai varbūt pat tikai savdabība. Tiem cilvēkiem galvenā dzīves jēga ir iespaida radīšana.
Tomēr romāna galvenā iecere ir vēl par ko citu. Atcerieties, bija tāds #MeToo, kur sievietes žēlojās, kā viņām savā laikā uzmākušies visādi tipi? Tad lūk, perfektais dēliņš nonāk ballītē ar savas mātes jaunā drauga meitu. Tur, izrādās, pa kluso knapi pilngadīgie puišeļi spēlē spēli – katram tās spēlētājam līdz diviem naktī jāatnes izvēlētas meitenes apakšveļa. Aleksandrs ķeras pie lietas un paved mātes jaunā drauga meitu. Bet tā pēc tam ņem un ziņo policijai par izvarošanu.
Puse grāmatas, ja ne vairāk, tiek veltīta šim gadījumam – kā Aleksandru paņem ciet, kā pratina, kā viņš sākumā pilnīgi visu noliedz un tad pamazām kaut ko sāk atzīt, meitenes ciešanām, tiesai, advokātu runām un tā tālāk. Lai nebūtu tikai tiesa vien, notiek arī sarežģījumi ar darbu un sievietēm Žana privātajā dzīvē.
Beigas, teiktu, visnotaļ paredzamas. Mani vienīgi mulsināja, ka īsi aprakstīta tikai Aleksandra, bet ne izvarotās meitenes vēlākā dzīve. Ar šo žestu, manuprāt, ir skaidri pausta autores nostāja, kas, par laimi, pārējā grāmatas daļā nemaz tik ļoti “vienos vārtos” nebija.
Romāns atsauca atmiņā reiz kādā grāmatā paustu domu, ka rietumniekiem ir eksistenciāli svarīgi parādīt sevi. Cilvēks, kurš sevi neizrāda, ir neveiksminieks, nepraša un vērā neņemams zaudētājs. Tādi, lūk, ir grāmatas varoņi.
Es nespēju just līdzi nevienam no viņiem. Nevienam no grāmatas varoņiem nav mugurkaula. Ticu, ka daudzi cilvēki tādi patiešām varētu būt, bet es tādiem diez ko nejūtu līdzi ne dzīvē, ne grāmatā. Pats šo grāmatu diez vai būtu izvēlējies, bet tā pie manis nonāca nejauši.
Kas attiecas uz (it kā) izvarošanu, tad man par to pat nav ko teikt. Jo tur viss ir slimi jau stipri pirms paša akta.
Knapi pilngadīgi puišeļi, kas bezjēgā saskatījušies pornogrāfiju, izdomā pilnīgi idiotiskas spēles. Vai tas ir normāli? Nē, jau pašos pamatos. Pieauguši nav ne tie puišeļi, ne arī meitene, kas aizvilkās vienam no viņiem līdzi. Ko no tādiem smurguļiem vispār var sagaidīt?
Nedrīkst ar baltiem cimdiņiem rokās audzināt memmesdēliņus. Ir vajadzīgs stingrs morāls kompass un cilvēcisku vērtību pamats. Citādi nekas labs nav gaidāms.
Riskējiet paši, ja vēl gribas lasīt.
Subjektīvais baudījums 5/10.