Diez vai kāds jāiepazīstina ar Ievu Akurateri. Tomēr par viņu pašu zināju diezgan maz, nebiju interesējies. Gadījās šī grāmata gadījās pa rokai un šķita, ka būtu vērts izlasīt. Mūzikas vēsture kā tāda man šķiet interesanta – gan kopumā, gan atsevišķi pa grupām vai pa cilvēkiem. Mūzika un stāsti par to lieliski raksturo konkrēta laika garu.
Nevaru teikt, ka grāmatas autores par Ievu Akurateri stāstītu ļoti detalizēti, tomēr šķiet, ka bērnība nav bijusi ļoti viegla. Nācies augt visai patstāvīgi. 16 gadu vecumā viņa devusies uz Liepāju studēt par aktrisi. Vēlāk Ieva aktrises karjeru pametusi, lai kļūtu par dziedātāju. Sākums bijis neveiksmīgs, jo Raimonds Pauls nav izvēlējies viņu turpmākam darbam. Bet rokas nav nolaidušās pavisam. Sastapts Juris Kulakovs, sekojusi dalība Pērkonā. Paralēli Ieva Akuratere studējusi vokālās zinības un dziedājusi solo koncertos, kā arī vakaros ar jauniešiem un privātos saietos. Pēc tam sekojusi dalība arī citās grupās un projektos. 1986. gada pirmatskaņojums “Manai tautai” bijis neprātīgs tam laikam. Ievas Akurateres mamma pēc tā kravājusi somas, tā teikt, katram gadījumam.
Tā kā grāmata izdota 2007. gadā, tad par Ievas Akurateres salīdzinoši neseno politisko darbību nav ne vārda. No vienas puses žēl, no otras, šķiet, ka autore negribētu par to stāstīt īpaši atklāti. Grāmatā dominē izteiksme “par apkārtējiem labu vai neko”. Tas grāmatai un autores radītajam tēlam ļoti piestāv, bet nevar noliegt, ka tāda pieeja rada vieglu neuzticības ēnu stāstītajam.
Jo tuvāk mūsdienām, jo saraustītāks šķiet stāstījums, beigu daļa šķita jau pavisam saķipināta no pārpalikušām atmiņām un dzejoļiem. Var jau arī tā.
Lasīju ar interesi un tomēr grāmatai pietrūka atklātības. Neradās sajūta, ka lasu laikmeta liecību. Subjektīvais baudījums 7/10.