Vai jūs ziniet daudzus Gunārus A.? Es tikai vienu varu iedomāties. Neskatoties uz to, nodomāju, ka grāmata būs par kādu citu. Un tomēr nē, tā lielākoties ir par Gunāru Astru. Tomēr autors stāsta arī par sevi, par savu jaunību. Kopā savīti gan patiesi, gan izdomāti notikumi, gan daļēji tiesu protokoli, gan komentāri un pārdomas.
Autoram neliek mieru, ka savā laikā čekistiem uz lūgumu ziņot, ja gadās kas aizdomīgs, atbildējis ar “jā”. Viņš skaidro savu jaunības dienu pozīciju – lozungi un uzticības zvērēšana kā skolēniem, vienlaicīgi par to visu nemaz nedomājot.
Gunārs Astra “jā” nebūtu teicis. Autors pievērsis uzmanību viņa teiktajam pirmajā un otrajā tiesas procesā. Ir redzama nozīmīga atšķirība. Šķiet, pirmajā procesā Astra vēl cerējis uz apžēlošanu vai maigāku sodu. Otrajā procesā vairs nē.
Tāpat autors aplūko versijas par pēdējā vārda ierakstiem, kas it kā slepeni esot veikti veseli trīs, bet līdz mūsdienām neviens neesot izdzīvojis. It kā. Pats Gunārs arī, iespējams, nonāvēts, lai nekļūtu par valsts prezidentu.
Es šo grāmatu nesapratu. Ja grib kaut ko uzzināt par Gunāru Astru, šī grāmata neder, jo tajā nav īpaši oriģinālas informācijas, teiksim, laikabiedru atstāstu vai tamlīdzīgi. Vismaz es neko jaunu neuzzināju, lai arī nepavisam nevaru teikt, ka pirms tam būtu zinājis daudz. Ja grib ko vairāk uzzināt par grāmatas autoru, tad grāmata daļēji noder, bet tajā drīzāk ir aprakstītas dažādas epizodes, nevis autors sevi atklāj kā cilvēku. Līdz ar to – atkal nekā.
Kam tad grāmata der? Uz šo jautājumu es neprotu atbildēt. Grāmatas struktūra gan jau ir diezgan labi pārdomāta, bet man tomēr palika “rosola” iespaids. Izlasīju divās dienās, subjektīvais baudījums 5/10.