Turpinot tēmu par supernormatīvismu, ja ģimenēs pārsvarā ir diezgan skaidrs, kas ir atļauts, kas aizliegts, kas labi un kas slikti, tad sabiedrībā ar šo ir sarežģītāk. Tāpēc, ka priekšstatu par to, kā jābūt, ir daudz. Politkorektums vai drīzāk bailes liedz iespēju normāli diskutēt par daudziem jautājumiem, līdz ar to vienkārša risinājuma arī nav. Ir kaut kāda likumdošanas bāze, kas regulē cilvēku savstarpējās attiecības visplašākajā to nozīmē un tas arī viss.
Kopīgu ētisku autoritāšu nav. Kopīgu mērķu un ideālu arī nē. Kas vispār vairumam Latvijas iedzīvotāju ir kopīgs? Tautība. Valoda. Ar tiem pat varētu pietikt, bet realitātē redzam, ka latvietību un latviešu valodu kā vērtību uztver pamaz cilvēku un gatavi to aizstāvēt ir pavisam niecīgs skaits. Kāpēc nav desmitiem, simtiem Liānu Langu? Tāpēc, ka daudziem latviešu valoda neliekas tik svarīga.
Kādreiz kopīgas bija kristīgas vērtības. Latviskums, latvietība. Visu cilvēku vienlīdzība, galu galā. Un pēc tā dažādība, haoss. Izskatās, ka likumdošana, lai cik šķība tā nebūtu, vai cik greiza nebūtu tās piemērošana, arī ir būtiskākais Latvijas iedzīvotājus kopā saturošais elements.
Es neredzu iespēju, ka mūsdienu Latvijā varētu parādīties vairumu apmierinošs līderis, kas “paņemtu lietas savās rokās” un rīkotos “pēc būtības”. Es ar to nedomāju hipotētisku kārli ulmani, kas rīkotu valsts apvērsumu, pietiek ar mazāku mērogu – VID vadītāju, tiesnesi, faktiski jebko, kam amatā paredzēta atbildība. Ja viņam būs drosme rīkoties netradicionāli, ne visi to sapratīs. Kādam tāda persona liksies pārāk nacionāla, citam pārāk progresīva, vēl kādam pārāk konservatīva. Var teikt, ka tā tas būtu visos laikos un vienmēr, bet starpība ir mērķī un ideālos. Ja tie ir kopīgi, tad var paciest arī vadītāju, kas nav perfekts. Ja mērķi atšķiras vai, ja to nav vispār, tad konflikts garantēts.
Manuprāt, lai Latvija būtu efektīva, izdevusies valsts, tai jābūt vērstai uz kopīgām vērtībām, mērķiem, ideāliem. Citādi nekas labs nevar sanākt.
Kādas varētu būt šīs vērtības? Par to noteikti būtu jādiskutē, bet, manuprāt, tā kā Latvija ir dibināta kā vienīgā valsts pasaulē latviešiem, tad tā arī ir tās vienīgā jēga un pie tās arī jāpieturas. Tas nozīmētu iespējami minimizēt visādu migrantu, uzturēšanās atļauju skaitu un ļoti stingrus naturalizācijas noteikumus. Tālākais – aizsardzība, bērnu skaits, nodokļu maksāšana un tā tālāk risinātos daudz vieglāk, sakārtojot šo vienu prioritāti. Jo tad būtu skaidrs – Latvijā latvieši var un varēs dzīvot, jo tieši tam tā arī ir paredzēta.
Protams, daudzi ārpasaulē nacionālu valsti negribēs saprast, bet masveida neizpratni izārstēt mums nav pa spēkam. Kaut vai tāpēc, ka pasaulē ir vēl pamatīgāks ideoloģisks un vērtību jūklis. Ja būtu iespējams visus par kaut ko vienu pārliecināt, pasaule jau pasen būtu iedevusi Ukrainai visus iespējamos ieročus un Krievija karā būtu sagrauta.