Miku (vai Maiku) Koljeru zināju kā LSM angliskās versijas redaktoru. Nezināju, ka viņš raksta grāmatas, un varbūt būtu arī palicis nezinot, ja caur LOB mani nebūtu uzrunājuši LTV kā potenciālu atsauksmes sniedzēju. Grāmatā esot kaut kas par putniem.
Man personīgi liekas, ka grāmatas, kurās ir kaut kas par putniem, nav ne labākas, ne sliktākas par citām, bet tā kā mēdzu lasīt diezgan dažādu literatūru, piekritu bez garas domāšanas. Grūtākais bija izbrīvēt laiku lasīšanai.
Grāmatu “Stārks” var dēvēt par vēsturisku romānu. Nezinu, vai pēc definīcijas vēsturisks romāns ir tāds, kurā ir, teiksim, izdomāts ciemats, bet šis piederēs pie tādiem.
Romāna galvenais varonis ir topošs ārsts. Mācīties viņš var vienīgi armijā, jo studijām neatliek naudas. Tomēr dienests armijā diez ko netuvina ārsta praksei. Vairāku veiksmīgu sagadīšanos dēļ topošo ārstu uz ļoti izdevīgiem noteikumiem nolīgst kāds barons. Ir 1904. gads un baronam ir glīta sieva, bet nav pēcnācēju. Vajadzētu kā nebūt palīdzēt. Tā jaunais ārsts dodas dzīvot barona muižā un nodarbojas ar šo kutelīgo jautājumu. Nekā erotiska gan tur nav, nevajag sacerēties.
Barons interesējas par stārķiem visai zinātniskā līmenī. Viņš pats nedaudz atgādina stārķi, stārks ir viņa aizmuguriska iesauka. Savukārt galvenais varonis, dzirdot, kā barons stāsta par saviem stārķu pētījumiem, domā, ka viņam īsti visi nav mājās. Te var vilkt zināmas paralēles ar mūsdienām, jo diezgan nozīmīgs ornitologu uzdevums ir arī skaidrot, kas ir putnu zinātniska pētniecība un kāpēc to vispār vajag.
Stāsta temps ir palēns un to nevar nosaukt par notikumiem bagātu. Toties stāstam lielākoties piemīt visai augsta ticamība. Man personīgi tā pazuda stāsta beigu daļā, jo vairākas lietas nesaslēdzās ar manām vēstures un putnu uzvedības zināšanām. Pieņemu, ka autors gribējis vilkt simboliskas paralēles starp putnu uzvedību un 1905. gadu, bet uz mani kā lasītāju tas nenostrādāja.
Subjektīvais baudījums 7/10, te arī atsauksme Kultūrdevā.