Nesen ziņās bija manāma vēsts ar visai dīvainu virsrakstu Jaroslavs Kačiņskis: Baltijas valstis tagadējai Polijas valdībai ir traucēklis attiecībās ar Maskavu. Īsti nesapratu, atvēru un iedziļinājos.
Īsi sakot, J.Kačiņskis. pārmet savai poļu valdībai, ka tā “ziepējas” Krievijai, ignorējot Baltijas valstis. Varbūt poļiem liekas saistoši, ka viens no viņu politiķiem lamā valdību, bet mani personīgi tas īpaši neinteresē un nesatrauc. Kaut vai tādēļ, ka no lamāšanās vien nekas mainīties nemēdz. Ziņas virsraksts gan fantastisks un visu cieņu tā sastādītāja valodas pārvaldīšanas spējām.
Toties šodien mūsu aizsardzības ministrs Artis Pabriks paziņo, ka J.Kačiņskis cenšas pasliktināt Polijas un Baltijas valstu savstarpējās attiecības. Manuprāt, ir tieši otrādi. Par laimi, Artis vairs nav mūsu ārlietu ministrs un varam cerēt, ka Polijā viņa izrunāšanos varbūt nepamanīs.
Kā Artis pie tāda secinājuma ir nonācis? Es personīgi varu iedomāties tikai vienu izskaidrojumu. Viens otrs nav izlasījis vairāk par virsrakstu.
Ja jau pat ministrs uzķeras uz šādām sensāciju mērcītē pasniegtām ziņām ne par ko, tad ko lai prasa no vienkāršajiem mirstīgajiem? Manuprāt, šis ir uzskatāms piemērs, kad masu mediju žurnālisti un redaktori savā tieksmē radīt sensācijas no nekā, ir mazliet pāršāvuši pār svītru.
Tieši tā, tā laikam tagad tāda žurnālistu jaunās, īpaši viltīgās stilistikas tendence. Atceros, kkad nesen pavīdam virsrakstu “Šlesers aizstāv sauso likumu”. Izlasot rakstu atklājās, ka Šlesers sauso likumu izmanto savā argumentācijā, sakot, ka nevajag celt akcīzes nodokli, jo “tik pat labi jau mēs varētu ieviest sauso likumu”… Bet cilvēki, izlasot virsrakstu, komentāros pamatīgi cepās 🙂