Zeiboltu Jēkabs dzīvojis no 1867. līdz 1924. gadam. Viņa darbi ir par laikiem, kuros dzīvojis pats autors. Lasīju grāmatu pirms laba laika, bet novilku garumā ar iespaidu pierakstīšanu, tāpēc tik īsi.
Darbā “Liktenis” stāstīts par diviem puišiem – nabadzīgo, visnotaļ jauko Jāni Birznieku, un turīgo dzīves baudītāju Pāvilu Treimani. Abi studē un otrais no tiem kļūst par mācītāju, jo, redz, tēvs tā gribējis. Abi sapazīstas. Ved sarunas, kas līdzinās tādam kā samākslotām sirds kratīšanām. Tas noved pie tā, ka Pāvils nīst Jāni, jo Jānis ir morāli pārāks par viņu. Pāvila dzīve palēnām iet pa pieskari, bet beigu beigās viņš tomēr, tā teikt, nožēlo grēkus, zaudē mācītāja amatu un izlīgst ar Jāni.
Savukārt “Caurie ziedi” ir par jauna, bezbēdīga, meitas mīloša topoša skolotāja gaitām. Ir diezgan jautri lasīt, kā viņu stingri paņem aiz mantām un aizved pie altāra viena no meitu mātēm. Vēl jau visādi viņš tiek nerrots un nests cauri. Ir arī citi varoņi – gan divi jauni, kautri mīlētāji, gan citi skolotāji.
“Liktenis” savai nopietnībai ir pārāk neticams darbs. Tādi cilvēki kā attēlotie tā nemēdz rīkoties. Savukārt “Caurie ziedi” tādu trūkumu vai nu nebija, vai arī tie nedūrās acīs. Stāsts, lai arī visai paredzams, nav tik primitīvs un ir visnotaļ jautrs. Tik vien kā mūsdienām pavisam neaktuāls un vēsturisks.
Subjektīvais baudījums 3/10 un 7/10. Var novilkt šeit.