Digital Love

Tas bija pirms 20 gadiem, kad mācījos otrajā kursā. Nesen bija sācies jaunais mācību gads un mācības tāpat kā pirmajā kursā nešķita diez ko aizraujošas.

Vienā tādā pēcpusdienā, gaidot autobusu uz Rīgu, kavējos bibliotēkā pie kāda no studentu vidū nepopulārajiem Linux datoriem. Iebridu radio SWH lapā nobalsot par kādu dziesmu topā. Nezinu, vai Linux pārlūka dēļ, bet attiecīgā saite lapā nedarbojās. Lapā strādāja tikai viena saite un tā bija uz sludinājumiem. Pārlaidu acis, viens mani tā kā uzrunāja un daudz nedomādams aizrakstīju tai meitenei e-pastu.

Pēc dažu e-pastu apmaiņas, nodomāju, ka nekas interesants te nespīd. Fiziskā attāluma dēļ būtu visnotaļ sarežģīti tikties, ja to gribētu darīt. Īsti nedevās rokās tāda kā kopīga valoda, vienojošas tēmas, par ko rakstīt vēl un vēl. Bet viņa turpināja rakstīt un man jau nebija grūti atbildēt.

Apmainījāmies ar bildēm. Mani pārsteidza tas, ka bildē viņa izskatās krietni gara, kaut gan rakstīja, ka nemaz garāka par mani nav. Vēlāk saņēmu no viņas citu bildi un tā jau sāka mulsināt. Jo attēlā redzamā meitene bija viennozīmīgi skaista, bet reizē viņā bija kaut kas neparasts un es nespēju saprast, kas tieši.

Pamazām tas kļuva aizvien interesantāk. Jo es nespēju saprast to meiteni. Mēs pat apmainījāmies ar telefona numuriem, bet nesazvanījāmies. Sūtījām īsziņas. Un tas pat nebija viņas, bet tēva numurs, jo ne jau visiem tajā laikā bija mobilais telefons.

Pienāca marts un viņa kopā ar klasi brauca uz Rīgu un mēs mēģinājām tādiem apstākļiem diezgan grūti realizējamu lietu – satikties. Domāju pie sevis, ka iespēja, ka man viņa dzīvē patiks, nav liela, visdrīzāk ap 20%. No viņas puses droši vien līdzīgi. Un tad jau iespēja, ka mēs viens otram patiksim, ir apmēram 4%. 

Konkretizējot tikšanās laiku un vietu, pirmoreiz sazvanījāmies un dzirdēju viņas balsi telefonā. Nobijos. Viņas balss galīgi negāja kopā ar tēlu manā galvā. Bet mēs patiešām Krasta ielas lidiņā satikāmies un pat izdevās savas padsmit vai pārdesmit minūtes parunāt divatā. Katrā ziņā es savos divdesmit procentos trāpīju. Tas gan bija pilnīgi citādāks cilvēks nekā tas tēls, kas man bija radies no e-pastiem, īsziņām un divām bildītēm, bet tas jau visu tikai darīja vēl interesantāku.

Turpinājuma… īsti nebija. Saraksti nebeidzām, bet intensitāte palēnām noplaka. Tuvojās brīvlaiks un tad arī pie interneta ne viens, ne otrs no mums tik viegli nevarēja vairs tikt. Pie tam man uzradās cita sarakstes biedrene, ar kuru kādu laiku ļoti aizrāvos.

SWH meitene atbrauca uz Rīgu vēlreiz kaut kādās darīšanās un mēs atkal satikāmies, šoreiz mierīgākos apstākļos. Aizvedu viņu uz Mākslas muzeju. Atkal pārliecinājos, ka man viņa patīk, pat ļoti, bet tas arī viss. Jo, lai būtu pamats kādām cerībām, vajadzētu arī iespēju nākotnē kopīgi pavadīt laiku. Bet šīs izredzes izskatījās pārāk neskaidras mums abiem. Tovasar uz īsu brīdi satikāmies vēl divas reizes, bet vispār es satiku citu.

S. galvenā priekšrocība bija iespēja regulāri atbildēt uz e-pastiem, turklāt viņa dzīvoja Rīgā. Satikāmies un izrādījās, ka diezgan labi patīkam viens otram. Palēnām ar S. sākām draudzēties, tikai mums viss sanāca kaut kā sarežģīti un neveikli. Viņa no manis šķīrās un darīja to, šķiet, reizes sešas. Ticiet man, tas bija ļoti nogurdinoši.

SWH meitene bija jau sākusi savas studijas Rīgā un zināmā mērā pieklājības dēļ aicināju viņu satikties. Pastāstīju, ka tagad esmu aizņemts un ka diemžēl nevarēsim vairs tā tikties. Tad es aizgāju mājās, atvēru e-pastu un izlasīju kārtējo negāciju vilni no S. Te man bija par ko padomāt.

Ne gluži laimīgākajā noskaņojumā nākošās dienas pievakarē gāju izlocīt kājas un pie Laimas pulksteņa pamanīju SWH meiteni. Piegāju klāt un izrādījās, ka viņa tur nevis kādu gaida, bet tāpat kā es dodas garām. Parunājāmies, mazliet pastaigājām kopā. Ar viņu bija tik viegli!

Tālākais bija tikai likumsakarīgi. Ar e-pasta palīdzību pieliku punktu mocībām ar S. Ar SWH meiteni satikāmies vēl un tad atkal. “Oficiāli” sākām draudzēties otrajā oktobrī, kaut gan tur viss bija diezgan skaidrs jau labu brīdi iepriekš, vismaz no manas puses.

Tālākais mūsu ceļš mazliet atgādināja amerikāņu kalniņus, jo, kā saka, vai nu cilvēkam nav rakstura, vai arī tas viņam ir pretīgs. Ļoti jauki brīži mijās ar visai sarežģītiem. Un tā vienu gadu, otru, trešo, ceturto…

Diez vai kāds gaidīja, ka mēs pēc devītā draudzības gada varētu apprecēties. Tolaik mūsu “kalniņi” bija kļuvuši mazliet līdzenāki. Es pie sevis domāju, ka pilnīgi droši jau es nevaru zināt, vai būšu ar viņu kopā uz visu atlikušo dzīvi. Bet kaut vai aiz cieņas pret viņu un pret kopā pavadīto laiku būtu godīgi, ja mēs reģistrētu attiecības pilnīgi oficiāli, pa īstam, tā lai vairs nevienam nebūtu pilnīgi nekādu šaubu.

Kas mani mazliet pārsteidza, par precību iemesliem neviens īsti nejautāja. Bet, šķiet, visiem jau tāpat viss bija skaidrs. Bija sarēķināts, kad bēbim būtu jānāk pasaulē, un pieņemu, ka sieviešu skatieni bija pastiprināti pievērsti līgavas vēderam. Nezinu, vai kāzu viesi vēlāk ļoti vīlās par savām nepareizajām prognozēm, bet līdz mūsu ģimenes pirmajam lielajam ļoti priecīgajam jaunumam nācās pagaidīt vēl kādu gadiņu. Pēc vairākiem gadiem sekoja otrais un nesen pilnīgi oficiāli kļuvām par daudzbērnu ģimeni.

Šodien aprit 10 gadi kopš teicām viens otram “jā” vārdus. Man nepatīk vārds sieva, tāpēc teikšu, kā nevaru iedomāties dzīvi bez savas labākās draudzenes. Ne vienmēr ir gājis ļoti gludi un jauki. Ne visu gribas atcerēties un es daudz ko tagad būtu darījis citādāk. Bet šobrīd tam droši vien nav lielas nozīmes. Es nespēju un it nemaz negribu iedomāties dzīvi bez viņas. Cik ļoti es viņu mīlu, tas vispār nav izstāstāms. Man nav ne jausmas, vai viņa to apjomu kaut cik apjauš, jo man, protams, ir problēmas ar savu jūtu izpaušanu.

Nezinu, kā būs nākotnē, jo laime nevar ilgt mūžīgi, bet tāpēc vēl jo vairāk ir iemesls šodien priecāties par paveikto un esošo.