Zigmars Liepiņš – Mūzaīka

Nevaru teikt, ka būtu daudz slavenu cilvēku, pret kuriem izjūtu īpašu cieņu. Jo par ko tad? Par to vien, ka slavens vai kāds par viņu labi izsakās? Tas neko nenozīmē, mēdz slavēt arī pēdējos draņķus.

Zigmars Liepiņš manī raisa cieņu ar komponista darbu, radio SWH veidošanu un attīstību, kā arī lapu, kurā var noklausīties viņa dziesmu ierakstus. Varbūt tagad tas vairs neliekas tik īpaši, bet, kad lapa parādījās, tie bija laiki, kad iespēja internetā legāli klausīties dziesmas nemaz tā apkārt nemētājās. Visbeidzot, nevaru vairs atrast avotu, tāpēc atvainojos par iespējamām neprecizitātēm, bet bijusi situācija, ka Latvijas Nacionālā opera un balets (LNOB), strādājot ar sponsoriem, gada beigās tikusi pie pārpalikuma. Pēc likuma tas bijis jāatdod valstij. Liepiņš, tolaik LNOB vadītājs pateicis, ka viņš to nedarīs. Lai viņu soda, ja tas vispār ir likumdošanā paredzēts. Savu solījumu viņš pildījis un politiķi vienkārši bija spiesti sakārtot likumdošanu. Lūk, par tādu principialitāti cilvēku tiešām var un vajag cienīt!

Interese par autora grāmatu man bija jau uzreiz un par lasīšanas vajadzību daudz nedomāju. Ķēros vien klāt un, jo tālāk lasīju, jo interesantāk kļuva.

Autors pārsvarā aprakstījis dažādus piedzīvojumus, notikumus. Līdzcilvēki nav īpaši taupīti. Ja autoram par ko bijis kreņķis, grāmatā tas nav noklusēts. Man līdz ar to bija iespēja redzēt citu Raimondu Paulu. Jo par viņu gandrīz kā nelaiķi visi allaž saka tikai vislabāko – ar lielisku humora izjūtu, skaistuma etalons, bez viņa vispār Latvijā mūzikas nebūtu un tā tālāk. Kritisku vārdu trūkums viņa virzienā mani vienmēr darījis mazliet aizdomīgu. Teiksim tā, Zigmars Liepiņš apstiprinājis, ka manām aizdomām bijis zināms pamats.

Dīvaini bija lasīt nodaļu par Sandru Veinbergu. Attiecīgajai nodaļai virsraksts ir “Nodevība”. Pateicoties autoram, Veinberga esot bijusi soli no kļūšanas par Zatlera protokola vadītāju. Neesot sanācis, jo Zatlers uzzinājis par Veinbergu kaut ko pavairāk. Vēlāk kundze sev raksturīgajā stilā izteikusies gan par grāmatas autoru, gan daudziem citiem cilvēkiem, pēc kā Liepiņš ar Sandru nav diez ko kārojis kontaktēties.

Teksta sānos mēdz būt QR kodi, kas ved uz dziesmām, fotogrāfijām vai varbūt avīžu rakstiem. Vienā gadījumā pat uz veselu grāmatu “Apelsīnu radio”.

Par Radio SWH laiku nav īpaši daudz rakstīts, vispār žēl, ka tā. Izlasīju arī Jura Millera “Apelsīnu radio”. Tajā ir daudz kas interesants, tomēr kopumā grāmata drīzāk mērķēta radio darbiniekiem vai cītīgiem klausītājiem. Tās saskaldītās nodaļas pēdējos gados neveido kopīgu stāstu un bez informācijas ārpus grāmatas nav pat skaidrs, kāpēc radio beigās tiek apbērēts, lai arī zināms, ka tas turpina pastāvēt.

Par personīgām detaļām autors neraksta. Teiksim, kā iepazinās un saskatījās ar dzīvesbiedrenēm – ne vārda.

Pārstāstīt grāmatas notikumus nav vērts, jālasa pašiem. Ir interesanti. Arī tajā ziņā, ka rakstītais vairāk atklāj okupācijas un deviņdesmito gadu aizkulises. Grāmata nav plāna, tomēr žēl, ka beidzas tik ātri.

Subjektīvais baudījums 8/10.